Personības loma vadīšanas procesā

Gadsimtu pieredze ir pierādjusi, ka “vadīšana ir senākā māksla un mūsdienīgākā zinātne” ,starp šīm divām jomām pastāv mijiedarbība. Ja vadības zinātne pamato un piedāvā vadītāja darbā izmantojamo metožu kompleksu, tad vadīšanas māksla tieši nosaka šo metožu realizācijas individuālā stila savdabību. Neapšaubāmi būtiska loma pieder zinātnei, kura dod zināšanas vadītājiem par vadīšanas darbības likumsakarībām. Vadīšana ir analīzes, prognozēšanas, plānošanas, organizēšanas, personāla virzīšanas un kontroles process tādā veidā, lai tiktu sasniegti uzņēmuma un strādājošo darbinieku mērķi.
Izmantojot vadīšanas kā zinātnes piedāvātās atziņas, vadītājs var izvairīties no iespējamām kļūdam, atrodot un pielietojot visracionālākos darba paņēmienus. Tāpēc, jēdziens “vadīt” izpratne, katram ir izteikti individuāla, ikviens to interpretē, kā uzskata par labāko, izvirza savas prioritātes un saliek akcentus, veidojot tikai sev vien raksturīgo vadīšanas modeli. “Vadīšanas struktūrā raksturīgs ir mainīgums, tā nav pastāvīgs lielums.”
Psihplogi ir konstatējuši, ka efektīva vadība balstās uz: pieredzi, rakstura īpašībām, spējām. Pamatā visam darbībām ir sadarbība. Tā jāprot pielietot arī sarežģītās situācijās.
Vadīšana “ir saiknes nodibināšanas metode starp mērķiem, kas ir katrai organizācijai un cilvēkiem kas tos realizēs.” Lai vadīšana tiešām būtu efektīva, katrai organizācijai ir iespējams izstrādāt savas programmas, ņemot vērā savas darbības specifiku, mērķtiecību, rezultivitāti, kvalitāti, derīgumu,u.c. …