Referātā „Personību teorijas” es apskatīju Zigmunda Freida (1856.-1939.), Kārļa Rensoma Rodžersa (1902.-1987.), Abrahama Maslova (1908.-1970.), Kārļa Gustava Junga (1875.-1961) un Džordža Aleksandra Kellija (1905.-1967.) teorijas, domas un secinājumus par tēmu: personības struktūra un attīstība.
Apskatot katra autora teorijas, es centos tās aplūkot uz Z.Freida trīspakāpju personības struktūras fona, galvenajos vilcienos izdalot svarīgākās atšķirības un kopīgās iezīmes viņu teiktajā par vienu un to pašu tēmu.
Pilnīgākas ainas veidošanai, es izteicu arī savas domas par katra autora teoriju un darba beigās nonācu arī pie secinājumiem, kuri vislabāk izsaka kopējās iezīmes visu piecu autoru personības teorijās.
Zigmunda Freida teorija par tēmu „Personības struktūra”.
Zigmunds Freids personības struktūru dala trīs daļās: Id, Ego, SuperEgo, kuras it kā sacenšas „par noteiktu pieļaujamo psihiskās enerģijas daudzumu”, kuras „funkcionē un atrodas noteiktās attiecībās viena ar otru”.
Šī prāta sistēmas trijsavienība ir viņa personības teorijas pamatā, tāpēc viņš pamatīgāk apskata un skaidro katru sistēmu atsevišķi.
Id (Tas)
„Id ir personības sākums, kurš sakņojas indivīda bioloģijā. Primāri tas sastāv no neapzinātiem seksuālā un agresijas instinktiem. Dažādās situācijās šie instinkti var iedarboties arī kopā, lai piedotu enerģiju cilvēka uzvedībai. Freids pielīdzināja Id „burbuļojošam katlam”, kurā ievietotas mūsu valdonīgās primitīvās vēlmes un impulsi. Viņš ticēja, ka šie impulsi neatlaidīgi un īpaši „neizvēloties formas” (uzstājīgi) cenšas izlauzties ārējā realitātē. Tādējādi Id tika saprasts kā amorāls, jo nav saistīts ar sabiedrības kārtību un nosacījumiem (normām). Tas darbojas saskaņā ar baudas principu, un šo impulsu mērķis ir vienmēr bez kavēšanās panākt pilnīgu realizēšanos un apmierinājuma iegūšanu. Cilvēks vienmēr tiecas maksimizēt baudu (prieku) un minimizēt sāpes.”…