Personu brīvas pārvietošanās īstenošana Eiropas Savienībā, tiesiskie pamati

SECINĀJUMI
1. Personu tiesības uz brīvu pārvietošanos ir Eiropas Savienības stūrakmens, un Šengenas zona bez kontroles pie iekšējām robežām ir viens no visvērtīgākajiem ES integrācijas sasniegumiem.
2. Ar Māstrihtas līguma noslēgšanu 1992.gadā tika izveidota Eiropas Savienības pilsonības institūts. Turpmāk personu pārvietošanās brīvība tika attiecināta uz Eiropas Savienības pilsoņiem, kā arī uz šo pilsoņu ģimenes locekļiem, kas nebija ES pilsoņi.
3. Līgumā par Eiropas Savienības darbību 20.pantā ir noteikts - Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
4. Šobrīd pārvietošanās brīvība ES ir universāla un attiecas ne vien uz Savienības pilsoņiem, bet – no 2007.gada – arī uz bezvalstniekiem ES teritorijā, kam ir kādas dalībvalsts izsniegti ceļošanas dokumenti, kā arī uz nepilsoņiem Latvijā un Igaunijā.
5. Pārvietošanās brīvība ES, galvenokārt, tiek regulēta ar Padomes Direktīvu 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.
6. Fizisko personu pārvietošanās ierobežojumi ES noteikti nolūkā nepieļaut, ka pārvietošanās brīvība apdraudētu sabiedrisko kārtību, valsts drošību un sabiedrības veselību.

…