Kad pīlādži (tautā saukā arī par sērmūkšļiem, sērmūkšām, pīliņģiem, pucenēm) zied, jāsēj mieži; jo vairāk pīlādžziedu, jo pilnākas vārpas. Pīlādzis nav parasts koks. Mūsu tautas folklorā tam ierādīta īpaša vieta un piedēvētas varenas spējas – aiz tievgaļa saņemta pīlādža nūja kalpojusi par ieroci ļauno garu atvairīšanai. Bet Jāņu naktī, kad pa zemi klejojot raganas un citi mošķi, virs namdurvīm piestiprināts, istabā, klētī un stallī aiz sijas aizsprausts pīlādža zars sargājis saimniekus, visus mājas ļaudis, viņu lopus un citu mantību. Pie vārtiem augošs pīlādžkoks aizdzenot skauģus un mazinot pērkona bardzību… Šie un daudzi citi ticējumi rosina stādīt un pasaudzēt tos, kuri jau aug.
1. Parasti pīlādži aug kā krūmi un dižus izmērus nesasniedz. Taču pīlādzis, kuram ir spēcīgas saknes var augt kā koks, sasniedzot 15 m augstumu un 100 gadu vecumu. Pīlādzis, kuru stumbra apkārtmērs krūšaugstumā sasniedz 1,7 m, jau ir dižkoka statusā, bet būtu jāsaudzē arī tie, kuri šādu resnumu varētu sasniegt kaut pēc gadu desmitiem.
2. Pīlādža koksne ir cieta un sīksta, ar labām tehniskajām īpašībām. Tā lieti noder virpotiem darbarīku kātiem, daiļamata meistaru izstrādājumiem. Ja kāds paresnāks pīlādzis jānocērt, nevajadzētu to saskaldīt malkā un izkurināt krāsnī. Labāk atdodiet kādam amatniekam.
…
