Pilsētas aglomerācijas veidošanās: Londonas un Rīgas piemērs

Secinājumi
Vairāk nekā miljons cilvēku ir aizbraukuši prom no Londonas uz citām vietām, tajā skaitā arī uz pastāvošajām jauno un paplašināto pilsētu teritorijām. Lielākā šo ģimeņu daļa nevēlas atstāt Londonu vai arī ir saistītas ar darbu Londonā, tajā pašā laikā izslēgtas no jaunajām pilsētām, šī paša iemesla dēļ, vai arī pašu nespējas nodrošināt sevi ar piemērotu darbu šajās pilsētās.
Iekšējās teritorijas nesniedz tādu industrijas un apdzīvotības līmeni, kas varētu veicināt labprātīgu pārvietošanos uz jaunajām pilsētām.
Nevar atrast cēloņus, kāpēc cilvēku daudzums “nespēlē” daudz efektīvāku daļu, lai atvieglotu dzīvokļu problēmu vajadzības. Jāmeklē jaunas rekomendācijas, kas ļautu regulēt jauno pilsētu attīstības sociālos aspektus mūsdienās
Rīgas aglomerācijas teritorija kopš 1995. gada ir pieaugusi par 974,6 km2 (14,0%) un 16 419
iedzīvotājiem (1,5%). 2004.gadā Rīgas aglomerācija aizņem 6984 km2, un tajā dzīvo
1 148 003 iedzīvotāji.
Visbūtiskākais Rīgas aglomerācijas teritorijas paplašinājums ir noticis Jelgavas rajona virzienā, piepulcinot pie Rīgas aglomerācijas Glūdas, Svētes, Platones, Jaunsvirlaukas un Sidrabenes pagastus. Nedaudz Rīgas aglomerācija paplašinājusies Jēkabpils virzienā, aglomerācijā iekļaujoties Kokneses pagastam, kā arī Codes pagastam Bauskas virzienā.
Lai organizētu apdzīvojuma attīstību, tiek noteikti apdzīvojuma centri - apdzīvotas vietas, kas var izpildīt ne tikai vietējās funkcijas, bet arī tās, kas vajadzīgas vai kuras izmanto plašākas apkārtnes iedzīvotāji. Mūsdienu attīstības procesā priekšrocības iegūst tie centri, kuriem ir izdevīgāks transportģeogrāfiskais novietojums, labāka pieredze, augstāks cilvēkkapitāla līmenis un, kas spēj ātrāk pielāgoties jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem.
…