Ievads
Tēmu par pilsonības zaudēšanu izvēlējos tāpēc, ka man tā liekas interesanta un saistoša. Man šķiet, ka galvenokārt sabiedrībā pastāv uzskats, kad pilsonības zaudēšana ir tāds pašsaprotams termins, jēdziens un ar to viss arī aprobežojas. Tāda sajūta, ka visi zinātu par šo tēmu pilnīgi visas detaļās, un tāpēc šī tēma ļoti plaši sabiedrībā nekur nav izdzirdama, vismaz mani draugi un paziņas, kuriem es sākotnēji uzdevu jautājumu par pilsonības zaudēšanu ( Ko Tu zini par pilsonības zaudēšanu? ), principā, nezināja neko vairāk, kā gramatiski iztulkojot vien šo terminu – pilsonība tiek zaudēta. Tātad mani piesaistīja fakts, ka ir tik maza popularitāte šim jēdzienam.
Saprotu, ka mana darba tēma nav aktuāla katram Latvijas pilsonim, tāpēc arī ir maza publicitāte sabiedrības līmenī par pilsonības zaudēšanu, taču tas neietekmē manu interesi. Pieļauju, kad izsmeļošāk un precīzāk, kaut ko par šo tēmu varētu pastāstīt personas, kuras tieši saistītas ar šo jēdzienu, t.i. pilsonis, kurš šo statusu jau ir zaudējis vai kaut kādā mērā gatavojas šo statusu zaudēt, vai arī cilvēks, kas pārstāv valsti, tātad pilsonības institūts, respektīvi, tā ir pretējā puse personai, kur zaudē pilsonību. Es pieļauju, ka jebkurš ziedojot stundu sava brīvā laika un paprasot uz ielas pretimnākošajam cilvēkam tādu jautājumu, kā es jautāju, sastapsies ar līdzīgu secinājumu. Manuprāt, sabiedrībā, vismaz publiski, t.i., es saziņas līdzekļos salīdzinoši vairāk dzirdu terminu „iegūšana”, tātad, dominē pilsonības zaudēšanai pretējais jēdziens – tās iegūšana un naturalizācija. Protams, pilsonības iegūšana un naturalizācijas process, manuprāt, ir svarīgāks Latvijai nekā pilsonības zaudēšana, jo mūsu valsts nav tā, kurai būtu mazsvarīgs tās pilsoņu skaits. Latvijai svarīgs ir katrs tās pilsonis, mūsu valstī nav novērojama tāda parādība, kā demogrāfiskais sprādziens , mūsu iedzīvotāju un pilsoņu skaits salīdzinoši ar citām valstīm ir mazs. Piemēram, 2006. gadā Latvijas Republikas pilsoņu skaits bija 1,84 miljoni jeb 80,1% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita .
Naturalizācija ir būtiska un svarīga valsts komponente, bet nozīmīgi būtu apskatīt arī pretējo procesu, kas savā ziņā ir tik pat būtisks gan personai, gan valstij. Tādēļ uzskatu, ka noderīgi būtu apskatīt pilsonības zaudēšanu un ar to saistītās lietas. No tā izriet arī mana darba mērķis, ko vēlos apskatīt šajā darbā:
• Izpētīt pilsonības zaudēšanas iemeslus un cēloņus;
• Apzināt pilsonības zaudēšanas nopietnību un ar to saistītās sekas;
• Izpētīt pilsonības zaudēšanas apjomu un secināt tās pieaugumu vai gluži pretēji – samazināšanos;
Tāpat nevar aizmirst faktu, ka pilsonis vistiešākajā mērā ir saistīts ar valsti un, tātad ar tās procesiem. Tas nozīmē, ka persona, kas zaudē pilsonību, tieši zaudē saikni ar valsti, kuras pilsonis tas bijis. Persona vairs nevar baudīt dažādus politiskos procesus, kurus tam iepriekš ļāva baudīt attiecīgās valsts augstākais juridiskais dokuments – konstitūcija, kā arī citi normatīvie akti. Personai nav vairs valsts aizbildniecība globālā mērogā attiecībā pret citām valstīm. Zaudējot pilsonību var teikt, kad persona zaudē savu „māti”. Reāli dzīve, māte mums dod, tā arī prasa, bet kopumā tā par mums rūpējas un aizstāv. Tas pats notiek arī saiknē starp valsti un pilsoni. Es vēlos, lai izlasot šo darbu persona vismaz aizdomātos, vai ir vērts zaudēt pilsonību vai riskēt ar tās pazaudēšanu. Turklāt vēlos, lai pēc šī darba izlasīšanas kaut kādā mērā būtu vēl lielāka saprašana par vēsturisko attīstību un kā tā ietekmēja daudzas lietas, viena no tām pilsonības jēdziens. Es vēlos, lai katras valsts pilsonis apzinātos savu lomu valsts politikā un pienācīgi to novērtētu, jo, iespējams, pazaudējot saikni ar savu valsti, to atjaunot vairs nekad tā arī nevarēs.
…
