„Neviens nevar atteikties no savas pagātnes, norobežoties no tās, jo pagātne, lai kāda tā arī būtu, ir šodienas un nākotnes veidotāja. Tomēr dažkārt pagātne ir tik atšķirīga un sveša, ka ir grūti iedomāties, ka tā vispār bijusi. Tā gadās valstu un cilvēku mūžā, jo starp pagātni un šodienu ir robežšķirtne, kas pārveido bijušo pilnīgi jaunā...” Dr. ekon.Raita Karnīte1
Izglītība tiek uzskatīta par cilvēces darbības jomu, kas vistiešāk ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti un labklājību. Demokrātiskā un humānā sabiedrībā izglītības sistēmas galvenais uzdevums ir katra jaunieša spēju un viņa potenciāla pilnvērtīga attīstība, viņa sagatavošana mūžizglītībai, radošai darba dzīvei un, protams, līdzdalībai sabiedriskos procesos.
Izglītības pētnieki daudzās valstīts arvien neatlaidīgāk uzsver, ka izglītībai jāveicina ne tikai cilvēka intelektuālā, bet arī morālā, garīgā un sociālā attīstība, kura nodrošina harmoniskas personības briedumu un sociāli labvēlīgas sabiedrības izveidi. Sabiedrības izglītošanā viennozīmīga loma ir izglītības iestādēm un skolotājam. Skola veicot izglītojošos pasākumus, ir būtiskākais avots, kas veido skolēnu attieksmi pret vidi, aktivizē viņu domas un darbus.
Diemžēl skolas darbība biežāk orientēta galvenokārt uz zināšanu un prasmju ieguvi, neveltot vajadzīgo uzmanību skolēnu vērtību sistēmai, uz ko balstīti viņu dzīves principi un tikumi.
Mēs šobrīd dzīvojam pārmaiņu laikmetā, kad mainoties paaudzēm, mainās arī attieksmi pret valsti, sabiedrību. Drīz skolu apmeklēs skolēni, kuri maz zinās par to, kā bija pirms demokrātijas. …