PIRKUMA LĪGUMA TIESISKĀ REGLAMENTĀCIJA
Vispārējos pirkuma līguma noteikumus reglamentē Latvijas Republikas Civillikums, kā arī citi likumdošanas akti. CL 2002.pants nosaka, ka pirkums ir līgums, ar ko viena puse apsola otrai par norunātas naudas summas samaksu atdot zināmu lietu vai tiesību. Arī likumdošanas terminu vārdnīcā , Latviešu konversācijas vārdnīcā un Juridiski terminoloģiskajā, skaidrojošajā vārdnīcā pirkumam ir tāds pats definējums. No CL 2002.panta izriet, ka pirkums ir divpusējs konsensuāls līgums, kur katrai pusei ir gan tiesības, gan pienākumi.
Profesors, habilitētais tiesību doktors Kalvis Torgāns ir teicis, ka līgums ir divu vai vairāku fizisku vai juridisku personu savstarpēja vienošanās par tiesisku attiecību nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu.
Līdzīgi pirkuma-pārdevuma līgums ir definēts Latvijas Padomju sociālistiskās republikas civilkodeksa 39.pantā- pēc pirkuma-pārdevuma līguma pārdevējs apņemas nodot mantu pircējam īpašumā, bet pircējs apņemas mantu pieņemt un samaksāt par to noteiktu naudas summu.
CL normas reglamentē, kas var būt par pirkuma līguma priekšmetu, dalībniekiem, kā arī nosaka pirkuma līguma slēgšanas kārtību, formu un tiesiskās sekas, noslēdzot pirkuma līgumu.
Bez CL pārdevēja un pircēja tiesiskās attiecības un pienākumus regulē arī citi normatīvie akti. Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības likums , Preču un pakalpojumu drošuma likums , likums Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem un citi normatīvie akti.
CL ietvertās normas, kuras regulē un nosaka pirkuma līguma tiesiskos pamatus ir uzskatāmas par imperatīvām attiecībā uz citiem normatīvajiem aktiem. Tādējādi neviens pirkuma līgumā iekļauts noteikums vai nosacījums nedrīkst būt klajā pretrunā ar CL ietvertajām tiesību normām un no tām izrietošajiem principiem, kuras kopumā regulē pirkuma līguma dalībnieku tiesiskās attiecības.
…
