Mūsdienu banku sistēmai raksturīgi divi līmeņi. Pirmais līmenis – centrālā banka jeb valsts banka. Šī banka īsteno noteiktas valsts regulējošās funkcijas, tai nav nekāda tieša sakara ar uzņēmējdarbību, tā ir atbildīga par visu banku sistēmu un centrālā banka to uzrauga. Centrālās bankas funkcijas parasti pilda viena valsts banka ( Latvijā centrālā jeb valsts banka ir Latvijas Banka. ) , bet ir arī izņēmumi - ASV darbojas centrālā rezervju sistēma, ko veido 12 bankas, kuras pārstāv plašus un ekonomiski spēcīgus ASV reģionus. Katra no divpadsmit bankām pēc īpašuma formas pieder dotā ekonomiskā reģiona privātajām bankām. Katrā no šiem 12 reģioniem ir sava centrālā banka ar dolāra emisijas tiesībām. Šo centrālo banku autonomija ir stingri ierobežota. Pārvaldnieku padomes politiku un lēmumus, kas obligāti centrālās rezervju sistēmas bankām, palīdz veidot divi valsts orgāni – Atklātā tirgus komiteja un Federālā konsultatīvā padome.
Vācijas banku sistēma butiski atšķiras no ASV sistēmas – Vācijā ir viena centrālā banka – Vācijas Bundesbanka (valsts banka), kam līdz 2001. gada 31. decembrim bija tiesības emitēt markas un ar pakļautām valsts bankām katrā no Vācijas federatīvajām zemēm kontrolēt naudas apgrozību, bet augstākais orgāns ir Centrālā banku padome, federālo banku politikas ģenerators un noteicējs. Vācijā ir vienota, kaut arī federāla banku sistēma. 1
Centrālās bankas funkcijas ir : 2
Naudas emisija – Latvijas bankai kā visām centrālajām bankām ir likuma piešķirtas monopoltiesības emitēt nacionālās naudas zīmes un monētas. Naudas daudzumu apgrozībā emitē atbilstoši papīra naudas apgrozības likumam (Irvinga Fišera likums M x V = Q x P), lai nerastu ne naudas badu, ne inflāciju.
Naudas emisijai ir vairākas apakšfunkcijas, pirmkārt, tā regulē naudas daudzumu apgrozībā, otrkārt, tīri tehniski nomaina nolietotas naudaszīmes un monētas atbilstoši speciāliem normatīviem, treškārt, kopējās naudas emisijas ietvaros emitē jubilejas monētas.…
