Patreizējā pirmstiesas sagatavošanas procedūra lielākajā daļā Eiropas izveidota pēc Francijā pastāvošās kriminālprocesuālās likumdošanas sistēmas parauga.
"Šī sistēma vēsturiski izveidojusies uz Franciju pārnestās anglo-sakšu sacīkšu procedūras, un šai zemē jau sen iesakņojušās inkvizīcijas kārtības kombinācijas rezultātā. Inkvizīcijas kārtība pamatojas uz patiesības noskaidrošanu, ko veic izziņas izdarītājs viens pats, aizsargāts no citu ziņkārības. Bet savukārt sacīkstes process savā koncepcijā pamatojas uz pušu strīdu - apsūdzību no viens puses un aizstāvību no otras puses.
Starp šiem diviem diametrāli pretējiem principiem Francijā kompromisa veidā tika sadalīts viss kriminālprocess, pie kam pirmajam principam bija atstāta sagatavošanas procedūra, bet otram - pirmstiesas izmeklēšana un pati tiesa."1
Šī kriminālprocesa, ko lielākajā Eiropas daļā ieviesa, sākot ar 1889. gadu, iezīmes zināmā mērā ir saglabājušās arī mūsdienās Latvijā. Tas nozīmē, ka pati pirmstiesas izmeklēšanas procedūra pie mums joprojām tiek turēta slepenībā un, pēc profesora P. Minca teorijas, tās būtība ir inkvizitoriska, jo neskatoties uz to, ka aizstāvība tiek pielaista no brīža, kad persona tiek atzīta par aizdomās turēto, lielākajā daļā gadījumu ne aizstāvim, ne aizdomās turētajai vai vēlāk apsūdzētajai personai līdz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas brīdim nav iespēju reāli iepazīties ar visiem lietas materiāliem, uz kuriem tiek balstīta apsūdzība.
LR Konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 18. pants paredz, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav pierādīta tiesā saskaņā ar likumu, un tikai tiesa saskaņā ar nodarījuma brīdī spēkā esošo likumu var atzīt personu par vainīgu noziegumā.
Neskatoties uz to, attieksme pret personu, par kuru ir pieņemts lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības, liecina par pretējo. Pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs šī persona ar savām tiesībām tiek iepazīstināta tikai formāli, kā rezultātā viņas iespējas realizēt savu aizstāvību tādā mērā, kādā tas paredzēts Latvijas kriminālprocesa kodeksā, ir ierobežotas.
Un līdz ar to, gan savu tiesību, gan lietas materiālos esošo pierādījumu nezināšanas dēļ, apsūdzētajam ievērojamā mērā ir liegtas iespējas realizēt savas tiesības uz aizstāvību. …
