Pirts evolūcijas vēsture
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau senatnē ir pastāvējušas speciālas konstrukcijas, kuras nešauboties var uzskatīt par mūsdienu pirts pirmsākumu. Pirmatnējie cilvēki par siltuma avotu izmantoja karstos (termiskos) pazemes ūdeņus vai sakarsētus akmeņus. Iespējams, ka akmens laikmeta cilvēkiem iespēju novērtēt labās karstā tvaika īpašības radīja nejaušs gadījums. Noteikt kādas tautas prioritāti pirts tradīciju pirmsākumos neizdosies. Nepieciešamība pēc miesas un gara tīrības daudzām tautām radusies jau ļoti sen. Skitu ciltīm pirtis bija pārvietojamas telts veidā. Amerikas indiāņi veidoja apaļas māla celtnes. Senajā Krievzemē būvēja koka pirtis. Indijā ir atklātas seno pilsētu drupas, kur vannas bija gandrīz katrā namā. Arheologi Krētas salas valdnieka mītni attiecina uz otro tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Šajā mītnē pirts vajadzībām bija aprīkotas vairākas telpas.
Daudzos senos traktātos ir aprakstīta ūdens procedūru svarīgā nozīme cilvēku dzīvē. Senie “gudrie” Hērodots un Aristotelis šim jautājumam ir pievērsušies īpaši. Viņi sprieda par valsts civilizācijas attīstību atkarībā no pirts esamības vai neesamības. Var mēģināt izsekot dažiem attīstības virzieniem. No senajiem ēģiptiešiem tradīcijas aizguva senie spartieši, tad senie grieķi, tad senie romieši un viduslaiku romieši – Bizantijas grieķi, tad tiešā ceļā mūsu senči. Šīs attīstības ceļš un pielietošanas paņēmiens, kad tiek sasildītas akmens grīdas un telpas sienas, pa speciālām ejām vadot karsto gaisu. Mūsdienās šādas pirtis cauc par romiešu – turku pirtīm, dažkārt - par romiešu – īru pirtīm. Pamatprincips - siltuma avots ir karstais gaiss. Mērķis ir cilvēka miesu sakarsēt un sagatavot masāžas veikšanai vai rituālām mazgāšanās procedūrām.
Cits attīstības virziens meklējams austrumos un paredz pēršanās efektu sasniegt ar sasildītu ūdeni. Kā varianti ir sakarsētas smiltis vai koku skaidas. Cilvēki pērās, ieslīguši šajās ļoti karstajās vannās. Šādas pirts piemērs ir Japānas Sento vai Furo. Līdzīgas pirts tradīcijas ir arī Korejā.
Publiskās pirts pirmsākumi meklējami senajās austrumu valstīs – Asīrijā, Babilonijā, Senajā Persijā un Ēģiptē. Pirms sešiem tūkstošiem gadu ēģiptieši izmantoja masāžu un mazgājās 2. reizes no rīta un 2. reizes vakarā. Visur uzceltās pirtis bija brīvi peejamas. Lielā cieņā esošās pirts procedūras, masāža un mērenība ēšanā ļāva tiem saglabāt skaistas figūras un lieliski cīnīties ar pāragru novecošanu. Tajā laikā ēģiptiešu ārsti tika uzskatīti par pašiem labākajiem. Ārstniecībā tie noteikti izmantoja dažādas ūdens procedūras.
…
