Platons (428.–348.g.p.m.ē) ir dzimis aristokrātu ģimenē, īstajā vārdā Aristokils. 20 gadu vecumā viņš iepazinās ar Sokrātu un sāka regulāri piedalīties viņa sarunās, kā rezultātā atteicās no pirms tam izvēlētās politiķa karjeras. Viņš bija ļoti sevī noslēgts un kautrīgs.
Kad Sokrāts tukšoja indes kausu, (339g.p.m.ē) Platonam bija 29 gadi. Viņš uzmanīgi sekoja līdzi tiesas prāvai. Skolotāja nāve Platonu tik ļoti iespaidoja, ka noteica virzienu visai viņa tālākajai darbībai filozofijas jomā.
Ap 387.gadu p.m.ē. netālu no Atēnām Platons nodibināja filozofijas skolu. Tā atradās birzī, kas bija iesaukta episka grieķu varoņa Akadēma vārdā, tādēļ šo skolu nosauca par Akadēmiju (Platona Akadēmija). Tajā mācījās filozofiju, matemātiku un vingrošanu. Vissvarīgākā mācību daļa bija sarunas.
Platonam piedēvē 34 dialogus, kaut gan, ticamāk, ka viņš uzrakstījis 26 vai 23 no tiem. Pārējie varētu būt viņa skolnieku darbi. No 13 vēstulēm, kas saglabājušās, dažas nav autentiskas. Viņa agrīnajos dialogos dominē ētikas problēmas, turpmākajos – arī politikas, psiholoģijas, pedagoģijas, natūrfilosofijas, kosmoloģijas un izziņas teorijas jautājumi. Ētiku viņš bieži vien aplūkoja vienībā . Paši grieķi viņu dēvēja par “dievišķo”.
Platona darbos ir sastopami daudz viņa laikabiedru, kas stāstā ir darbojošās personas, taču galvenais varonis ir Sokrāts. Tā kā Sokrāts nav atstājis nevienu rakstisku liecību, tad galvenokārt atziņas par Sokrāta dzīvi un filozofisko pārliecību un uzskatiem varam gūt no Platona darbiem, bet lielākoties ar Sokrāta muti runā pats autors. Bet nav zināms cik lielā mērā dialogi atspoguļo Sokrāta domāšanu un cik pārstāv tieši Platona uzskatus. Un galarezultātā Sokrāts kļūst par viņa atziņu paudēju. …