Platona darbā tiek skaidrots, kāpēc mēs iemīlamies un pār mums rodas atskārsme, ka šis nu ir tas īstais cilvēks ar ko vēlamies sasniegt augstāko piepildījumu. Par pamatu tiek izmantots samērā mītisks skaidrojums, kas atgriež atpakaļ pie pašiem pirmsākumiem. Sākotnēji cilvēki bijuši būtnes, kas sastāv no divām daļām – vīrišķās un sievišķās. Kas viņus kā vienotu veselumu darījis ļoti spēcīgus, pat tik varenus, ka varējuši stāties pretī dieviem. Dievus neapmierinājis šāds pārākums un viņi rada risinājumu šai situācijai, proti, pārdalīja uz pusēm šo būtni, izveidojot divas atšķirīgas, sievieti un vīrieti. Tikko sadalītas tās tiecās sakļauties un nespēja dzīvot viena bez otras. Šī doma pauž ideju, ka katram cilvēkam ir paredzēts viens cilvēks, tā īstā un vienīgā viņa otra pusīte, kuram kā vienas plāksnītes divām daļām lūzuma vietā ir jāsakrīt.1
Erotam rodoties radās saskaņa, tiekšanās uz vienotību. Tiekšanās pēc kaut kā saglabāšanas vērta, tiekšanās pēc tā, kas nav. Cilvēki tiecas pēc savienošanās, lai radītu kaut ko nemirstīgu, kaut ko augstāku, tas var būt gan garīgi, gan fiziski veidots. Garīgi tās var būt paliekošas vērtības, piemēram, rakstnieka atstātie dzejoļu un prozas darbi, fiziskā ziņa, tas ir bērns.…
