Šo tēmu darba autore izvēlējās, tāpēc, ka nākotnē plāno studēt politoloģiju un šī ir vienreizēja iespēja, kaut daļēji, pārliecināties par to, vai tas ir tas, ko viņa vēlas.
Ar politiku mums visiem nākas saskarties ikdienā. Citiem vairāk, citiem mazāk, bet jebkurā gadījumā nākas. Mēs ar to saskaramies kaut vai tādā veidā, ka skatāmies televīziju, izsakām savu viedokli par valstī notiekošajām lietām, kritizējam vai slavējam politiķus u.t.t..
Tieši tādā pašā mērā mēs neapzināti saskaramies ar politiskajām ideoloģijām. Ideoloģija sevī ietver „ideju”, kura ir ikvienam no mums. Savukārt runājot par politisko ideoloģiju, jāsaprot, ka tas ir politisks uzskats, kuru pauž konkrēta persona, partija vai valdība.
Darba tēma: Politika un politiskās ideoloģijas.
Darba mērķis: Noskaidrot politiskās ideoloģijas jēdzienu un analizēt teorētisko literatūru. Veikt secinājumus par šīm ideoloģijām.
Darba uzdevumi:
1.Izzināt to, kāpēc politika ir vajadzīga.
2.Analizēt teorētisko literatūru par politiku un politiskajām ideoloģijām.
3.Anketēt jauniešus un analizēt viņu sniegtās atbildes.
4.Veikt secinājumus.
Hipotēze: pamatota politika nevar pastāvēt bez politiskajām ideoloģijām.
Darbā izmantotās metodes: Literatūras apkopošana un analizēšana; anketēšana; secinājumu veikšana.
Sengrieķu filozofs Platons ar politiku saprata valsts iekārtu un tās veidošanu. Līdzīgi tam arī Aristotelis politiku skaidroja kā valsts iekārtu. Līdz pat 20. gadsimtam politikas jēdziens tikai galvenokārt saistīts ar valsts pārvaldīšanas lietām. Tomēr jau 19. gadsimtā vairāki autori politikas saturā sāka saskatīt arī attiecības lielu sociālo grupu un šķiru starpā (O. Konts), viņu cīņu par savu interešu īstenošanu valsts pārvaldīšanā (K. Markss, F. Engelss). Šajā sakarā 20. gadsimtā politiku bieži izprot arī kā ciņu par varu vai attiecības varas sadalē. Tā kā šīm attiecībām parasti ir raksturīgi konflikti, radies priekšstats par politiku kā konfliktu risināšanas mākslu. Tomēr būtu jāpiebilst, ka gan varas attiecībām, gan konfliktiem ir vieta visās cilvēku saskarsmes jomās, tāpēc tik plašas interpretācijas gadījumā politikas jēdziens zaudē savu specifiku un praktisko nozīmi. [1; 6]
Politika ietver dažādus elementus: valsti, sociālo grupu intereses, konfliktu risinājumus, varu un daudz ko citu, ko vispirms mēdz pamanīt politikā. Tomēr atsevišķos gadījumos tā var īstenoties arī bez kāda no šiem elementiem vai pat bez vairākiem no tiem. Tātad tie ir svarīgi, tomēr nav būtiski, t.i., nav tādi, bez kuriem politika zaudē savu būtību. Nodarbodamies ar politiku, cilvēki pārvalda sabiedrību, regulē procesus tajā. Sabiedrības pārvaldīšanas, šķiet, ir pats plašākais apzīmējums. Taču rodas jautājums: kas ir pārvaldīšana? [1; 7]
Ar pārvaldīšanu saprot mērķtiecīgu un efektīvu kāda priekšmeta ietekmēšanu. Ar darbības priekšmetu te domāta jebkura pasīva, ar savu apziņu un gribu neapveltīta parādība, objekts, uz ko ir vērsta subjekta apzināta aktivitāte. …
