1. Gruzijas ārpolitiskie mērķi pēc PSRS sabrukšanas 5.lpp.
2. Nato un Gruzijas attiecību evolūcija 6.lpp
3. Dienvidosetijas politiskais statuss 10.lpp.
4. Abhāzijas politiskais statuss 12.lpp.
5. „Rožu revolūcijas” priekšvakarā 14.lpp.
6. Mihaila Saakašvili ārpolitiskās tendences 15.lpp.
Secinājumi 17.lpp.
Starptautisko attiecību un valstu ārpolitikas problēmas un viss, kas notiek starptautiskajā arēnā vienmēr ir bijis politiķu, analītiķu, žurnālistu uzmanības centrā. Pēdējā laikā pētījumu āpolitikā kļūst arvien vairāk. Un tas ir pašsaprotams. Akcents, kas ir uzlikts uz valstu aktivitāti starptautiskajā arēnā un uz starptautisko attiecību regulēšanas procesu, ļauj ne tikai analizēt pagātni vai arī atklāt tendences, kas iespējams, realizēsies nākotnē; tas ļauj jau iepriekš plānot nākotni, nākotnes attīstības scenāriju. Īpaši liela uzmanība tiek pievērsta militāriem konfliktiem, kuru rezultātā cieš cilvēki.
2008. gada augusta notikumi Gruzijā satrieca visu pasauli. Gruzija veica militāro operāciju vienā no savām separātiskajām republikām Dienvidosetijā, lai izbeigtu provokācijas no šī valsts reģiona puses un atrisināt jautājumu par Gruzijas teritoriālo vienotību. Taču veids kādā Gruzijas varas pārstāvji bija nolēmuši to izdarīt bija pilnīgi neatbilsotšs demokrātijas (par kuru Gruzija sevi uzskata) principiem. Kaut gan, pēc Gruzijas prezidenta vārdiem tās nebija mēģinājums ar spēku atgūt Dienvid Osetijas zonas, par kurām tiem nav kontroles, bet gan reākcija uz Krievijas invāziju un vērienīgu civilu un militāru Gruzijas objektu bombardēšanu, ko pēc Maskavas pavēlēm veica osetīnu milicijas vienības.
