Demokrātija pamatā ir politiskā brīvība. Monteskjē atzīst, ka brīvību attiecībā uz valsts iekārtu nosaka tikai galvenie likumi. Bet attiecībā uz pilsoņiem šī brīvība var realizēties kā zināmu tikumu rezultāts. Var būt tā, ka brīvas valsts iekārtā pilsonis nebūs brīvs vai arī pilsonis būs brīvs, bet valsts iekārtu nevarēs saukt par brīvu. Šajos gadījumos iekārtas brīvība ir tiesiska, nevis faktiska, bet pilsoņu brīvība – faktiska, nevis tiesiska.
Demokrātiskā valstī tautas gribu tieši vai netieši pauž brīvās vēlēšanās periodiski ievēlēti tautas pārstāvji, kuriem tauta uzticas. Runājot par politisko brīvību, mēs saprotam tautas brīvību, kuru veido iekšējā politiskā stāvokļa brīvība.
Brīvība kā dzīves saprašana, kuras pamatā ir vēstures izpratne, ir tas garīgais ceļrādis, kurš nosaka tās gaitu. Politiskā brīvība ir demokrātijas garīgais ceļrādis, kurš balstās uz politiķu un valstsvīru personisko atbildību. Tādējādi jēdzieni “brīvība”, “personiskā atbildība” un “taisnība”cieši savijas vēstures un dzīves saprašanas procesā. Brīvību var tikai saprast, nevis iemācīt vai iemācīties. Politiskā brīvība veido taisnības un atbildības priekšnoteikumu un pamatu. Politiskā brīvība bez personiskās atbildības nav demokrātija. Demokrātijas politiskā brīvība bez valstsvīru un partiju līderu personiskās atbildības pārvēršas par kolektīvo bezatbildību. Atbildības jomā kolektīvisms ir pretstats demokrātijai. Demokrātiskas politikas garīgo pamatu veido saprašana – radošs jēgas meklējums, balstoties uz pagātnes saprašanu atbildības un taisnīguma skatījumā. Saprašana beidzas tur, kur sākas “mēs”, jo konkrēta cilvēka vietā neviens cits saprast nevar. Padomju laikā skaidroja, ka kolektīvismā cilvēks ir brīvs. Kolektīvisms sevī nesa līdzi arī kolektīvo atbildību. “Kur visi domā vienādi, tur nedomā neviens”, teicis Hēgelis. …
