Politiskais process pasaulē 20. un 21.gs. sākumā

II pasaules kara laikā pretošanās kustības rindās dzima sapnis par jaunu Eiropu – Eiropu,

kas būtu brīva no antagonistiska nacionālisma. Itāļu federālists Altjero Spinelli un Žans Monē

kas iedvesmoja Šūmaņa plānu, ar kuru 1951.g. tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena

bija divu Eiropas integrācijas modeļu – federālisma un funkcionālisma – galvenie proponenti.

Federālisma vadmotīvs ir doma, ka vietējām, reģionālajām un centrālājām pārvaldes ie

stādēm jāsadarbojas un citai citu jāpapildina.Funkcionālā pieeja savukārt atbalsta pakāpenisku

suverenitātes pārnešanu no valsts uz kopienu. Mūsdienās abas pieejas ir saplūdušas pārliecībā,

ka valsts un reģionālās pārvaldes iestādes ir jāsalāgo ar neatkarīgām, demokrātiskām kopienas

iestādēm, kurām jāuzņemas atbildība tajās jomās,kur efektīvāki par atsevišķu valstu darbību ir

kopīgi pasākumi: vienots tirgus, monetārā politika, ekonomiskā un sociālā kohēzija, ārpolitika

un drošības politika, nodarbinātības politika, vides aizsardzība, ārpolitika un aizsardzība, brīvī

bas un tiesiskuma telpas radīšana.

Savienība pastāv kā attīstīta daudznozaru integrācijas forma un tās kompetencē ir 15

dalībvalstu tautsaimniecība, rūpniecība, politika, pilsoņu tiesības un ārpolitika. Savienības sa-

tversme, kas dalībvalstis vieno stingrāk, nekā jebkurš divpusējs līgums starp suverēnām vals-

tīm, ir 1951.g. Parīzes Līgums, ar kuru nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena ( EOTK ),

Romas Līgumi,ar kuriem nodibinātas Eiropas Ekonomikas kopiena un Eiropas Atomenerģijas

Kopiena (1957), kurus grozīja Vienotais Eiropas akts (1986), Māstrihtas Līgums par Eiropas

Savienību (1992) un visbeidzot Amsterdamas Līgums (1997). ES ģenerē tieši piemērojamus

tiesību aktus un rada īpašas tiesības, uz kurām tās pilsoņi var paļauties.…