Ievads
Krievijas virzība uz demokrātiju un likuma varas nostiprināšanu ir bijusi lēna un tajā pašā laikā apšaubāma. Lai arī Krievijā ir sastopami gandrīz visi demokrātijai raksturīgie institūti, tomēr demokrātijas kvalitāte jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, kopš komunisma režīma sabrukuma, ir bijusi svārstīga. Sākot ar 2005.gadu, kad tika ierobežotas vēlēšanu tiesības, Krievija vairs nevarēja tikt uzskatīta par pilnīgu demokrātiju pēc visiem tās kritērijiem. Tā vietā Krievija sākusi atgādināt Centrālās Āzijas autokrātiskos režīmus, nevis tās Austrumeiropas valstis, kas pēdējos gados ir pievienojušās Eiropas Savienībai.
Lai arī 1993.gadā pieņemtā konstitūcija ir saglabājusies, tomēr Vladimira Putina prezidentūra ir mainījusi galvenos varas dalījuma principus. Valsts prezidents, līdz ar Vladimira Putina stāšanos amatā 2000.gadā, ir kļuvis vēl dominējošāks pār izpildvaru, likumdevēju un tiesu varu. Pēc komunisma sabrukuma izveidotā partiju sistēma ir tikusi aizvietota ar politisko organizāciju kopumu, kas ir galvenokārt lojālas prezidentam un lielā mērā atkarīgas no prezidenta. Tāpat arī pēdējos gados politiskā opozīcija ir sākusi pārstāt funkcionēt tā, kā tas ir sastopams demokrātiskās valstīs. Tāpat arī demokrātiju var apšaubīt pēc tā, ka valsts ir pārņēmusi neatkarīgos medijus. Arī nevalstiskās organizācijas apspiež pieņemtie likumi un noteiktumi, kas nosaka apgrūtinošus pārreģistrācijas kritērijus. Daudzas nevalstiskās organizācijas valdība ir slēgusi, tāpat arī cilvēktiesību un demokrātijas piekritēju grupas ir tikušas apsūdzētas par tādas dienaskārtības uzspiešanu, kas interesē ārvalstis.
Ņemot vērā dažādās demokrātijas problēmas, kas sastopamas Krievijā, darbā tiks pētīts tās politiskais režīms. Lai to izdarītu, darba teorētiskajā daļā darba autore pētīs autoritāra un demokrātiska režīma galvenās pazīmes, lai spētu nošķirt, kuras Krievijā sastopamās iezīmes norāda uz to, vai tā ir demokrātiska vai autoritāra valsts. Tāpat tiks analizēts un pētītas hibrīdrežīmu iezīmes, kas būtībā ir režīms, kas nav demokrātija, bet nav arī autoritārisms. Šis režīms ir kā demokrātijas imitētājs, kā to apgalvo Ivans Krastevs (Ivan Krastev), formāli pastāv visi institūti, kas raksturīgi demokrātijai, bet tie nedarbojas demokrātiskā veidā. Un tieši tāpēc to arī nevar dēvēt par autoritāru režīmu.
Darba empīriskajā daļā darba autore pētīs politiskos procesus Vladimira Putina prezidentūras laikā no 2000. līdz 2008.gadam. Vladimirs Putins prezidenta amatā bija divus termiņus, šis ir liels laika posms, lai spētu veikt adekvātu analīzi par to, kādiem paņēmieniem valsts galva ir mainījusi politisko režīmu pēc Borisa Jeļcina prezidentūras, kas centās uz demokrātiska režīma nostiprināšanu. Empīriskajā daļā tiks analizēti politiskie procesi, kas ietvers Vladimira Putina prezidentūras vispārīgu novērtējumu, vēlēšanu procesus un tiesiskumu valstī. Tāpat tiks pētīta pilsoniskā sabiedrība, politiskā līdzdalība un politiskā kultūra, kas savā starpā ir ļoti saistītas tēmas, tāpēc ir iespējams vispusīgi izanalizēt pilsonisko sabiedrību, nevalstisko organizāciju un opozīcijas partiju iespējas darboties valstī, kā arī to, kādiem „demokrātiskiem” paņēmieniem tiek uzlikti ierobežojumi šo organizāciju funkcionēšanai. Politiskā līdzdalība un politiskā kultūra sevī ietvers iedzīvotāju aktivitāti un iesaisti politiskajos procesos valstī, uzskatus par valsts režīmu un iespējas līdzdarboties politiskajos procesos. Tas arī atspoguļos tiesiskumu un vēlēšanu procesus Vladimira Putina prezidentūras laikā.
Darba mērķis ir izpētīt, kāds ir Krievijas Federācijas politiskais režīms. …
