Pirms izvēlējos tieši šo tematu, jau zināju, ka tas būs saistīts ar Latviju, konkrētāk – ar tās politisko dzīvi. Kad mācījos par K. Ulmani un viņa veikto apvērsumu 1934. gada 15. maijā, mani ieinteresēja tas, kādā veidā viņš šo apvērsumu spēja realizēt. Tāpēc izvēlējos tieši šo tēmu, lai spētu izprast, kādi priekšnoteikumi un priekšnosacījumi bija nepieciešami, lai demokrātisku valsts iekārtu pārvērstu par autoritāru, resp., lai K. Ulmanis varētu realizēt valsts apvērsumu. Vai tiešām latviešu demokrātija bija tik „slima”, ka krīzes atrisināšanai bija nepieciešami tik radikāli līdzekļi? Tādējādi par sava referāta primāro mērķi izvirzīju šo jautājumu.
Vēl viens iemesls, kādēļ izvēlējos šo tēmu, bija mans līdz šim diezgan nepilnīgais priekšstats par politiku, tās vispārīgajām izpausmēm, Saeimas kā parlamenta darbību un partiju lomu tajā. Tā kā uzskatu sevi par patrioti, tad vēlējos iegūt pilnvērtīgākas un vispusīgākas zināšanas par šo valsts darbības sektoru, lai spētu adekvāti analizēt dažādas politiskās situācijas, kas ,manuprāt, ne vien politiski aktīvam, bet arī par valsts dzīvi interesējošam cilvēkam būtu jāvar. (Katrā ziņā es sevi šai cilvēku grupai gribētu pieskaitīt.) Uzskatu, ka, lai spētu normāli izprast mūsdienu politisko dzīvi un dažādas tās aktivitātes, ir jāpārzina arī tā politiskā situācija, kas valdīja Pirmās Republikas laikā. Pēc manām domām - diezgan nenoliedzams ir fakts, ka liela daļa mūsdienu politisko problēmu ir saistītas ar vēl līdz galam neizprastām vai vienkārši neatrisinātām toreizējām problēmām. Katrā ziņā, ir daudz lielāka iespēja prasmīgāk vadīt valsti, ja to var salīdzināt ar pagātnē pieļautām kļūdām, kaut vai tādēļ, lai tās neatkārtotu identiski.
Turklāt darba gaitā man nācās iemācīties analizēt un sistematizēt nepieciešamo informāciju, (un tās bija diezgan daudz), tāpēc, manuprāt, šī referāta izstrāde bija lietderīgs šo iemaņu pielietojuma veids.
Par Satversmes Sapulci bija runāts dažādos variantos jau kopš 1905. gada. Tomēr vajadzēja paiet 15 gadiem, kamēr latviešu neatlaidīgā prasība pēc Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanas varēja īstenoties. Tā arī savu uzdevumu veica. Ar tās ievēlēšanu, piedaloties visiem iedzīvotāju slāņiem, bija īstenota arī demokrātiskā pamatprasība, t.i. Latvijas Satversmes Sapulci ievēlēja vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Vēlēšanas balstījās uz Tautas Padomē 1919. gada 19. augustā vienbalsīgi pieņemtā vēlēšanu likuma. Marģers Skujenieks, salīdzinādams Latvijas vēlēšanu kārtību ar citu Eiropas valstu vēlēšanu likumiem, apzīmēja to par visdemokrātiskāko.
Kaut arī Satversmes Sapulcei bija konstitucionālās likumdošanas uzdevums, tad tā deva savukārt skaidrību tautas politiskajos uzskatos. Padomju vēsturnieki allaž atgādina, ka Krievijas Satversmes Sapulces vēlēšanās trijos Vidzemes apriņķos lielinieki ieguvuši 97781 balsu, resp., 72% no 136.080 nodotajām balsīm, bet viņi noklusē, ka daudzi šīs vēlēšanas boikotēja.
Valsts Statistiskā pārvalde 1920. gadā konstatēja, ka piedalīšanās Latvijas Satversmes vēlēšanās ir uzskatāma par ārkārtīgi dzīvu. Jo tanīs piedalījās gandrīz 85% (84,96%) balsstiesīgo pilsoņu.[7,170]
Satversmes Sapulcē ievēlēja 150 deputātus 17. un 18. aprīlī, bet divus citus pēc tam, kad igauņi atbrīvoja Ainažus un Valkas pilsētas latvisko daļu, kā arī dažus okupētus Ziemeļlatvijas pagastus, tātad Satversmes Sapulcē bija 152 nevis tikai 150 deputāti, kā tas bieži atzīmēts. Bija 25 vēlēšanu saraksti, bet tas nenozīmēja, ka jau Satversmes Sapulces vēlēšanās būtu piedalījušās 25 partijas. Vēlēšanu liberālie noteikumi ļāva pieteikt arī nelielu pilsoņu grupu sarakstus. Viens tāds šinīs vēlēšanās bija Jēkabmiesta ļaudīm, kas ieguva tikai 87 balsis. Arī kareivju atsevišķais kandidātu saraksts ieguva ne vairāk par 1497 un Sieviešu savienība 436 balsis. Sadrumstalošanos veicināja arī ebreji, kas izgāja ar četriem sarakstiem. …
