Politika tiek raksturota kā process, kurā tiek pieņemti kolektīvi un saistoši lēmumi. Šādu lēmumu nepieciešamību nosaka ne vien cilvēka dzīves sabiedriskais raksturs, bet arī resursu (kā materiālo, tā nemateriālo) ierobežotība. Līdz ar to rodas nepieciešamība pēc zināmas sistēmas, kas tiek izmantota šo resursu sadalei. Šādu sistēmu pieņemts dēvēt par politisko sistēmu.
Politiskā sistēma sastāv no daudziem ļoti atšķirīgiem komponentiem jeb struktūrām, ko vispārināti var sadalīt divās daļās: grupās un institūcijās. Ar grupām saprot ļaužu kopas, kuru dalībniekus vieno vienu vai vairākas kopīgas pazīmes, bet institūcijas ir regularizēti mehānismi lēmumu pieņemšanai.
Jēdziens “politiskais režīms” tiek izmantots, lai raksturotu reālās attiecības starp politiskās sistēmas dažādām struktūrām. Var šķist, ka tas ir lieki, jo šīs attiecības ir fiksētas konstitūcijā. Taču, ja mēs paraugāmies uz ne vienu vien autoritāru vai pat totalitāru valsti, varam konstatēt, ka šai valstī pastāv vairākas demokrātiskas institūcijas: cikliskas vēlēšanas, iespējas veidot sabiedriskas organizācijas, pat politiskās partijas. No vienas puses, mēs konstatējam konstitucionālisma paradigmas trūkumus. No otras puses, mēs sastopamies ar nepieciešamību precīzāk raksturot reālās attiecības starp politiskās sistēmas elementiem.
Ar politisko režīmu saprot sabiedriskās pārvaldīšanas, politiskās īstenošanas kārtību, ko raksturo valsts varas un pašdarbīgo pilsoņu, pilsoniskās sabiedrības savstarpējās attiecības: kurš kuru kontrolē?…
