XVI gadsimta sākumā Krievzemē bija pilnīgi izveidojusies spēcīga centralizēta valsts- Maskavas valsts, kura tiecās aizvien vairāk paplašināt savu teritoriju uz citu valstu rēķina. [6;66]. Krievi bieži postīja Livonijas austrumu novadus un aplaupīja tirgotājus, kas brauca ar savām precēm uz Krieviju. Livonijai bija grūti pret Krieviju cīnīties, jo zemes kungi nevarēja saprasties, īpaši Rīgas virsbīskaps ar ordeni. Mestram V. Pletenbergam izdevās zemes kungus samierināt. Viņš savāca lielu karaspēku, kurā piedalījās arī latvieši īpaši kuršu ķoniņi Andreja Peniķa vadībā. Pletenbergs krievus sakāva pie viņu zemes robežās 1501.gadā. iestājās 50 gadu ilgs miers.[3;53].
Lai sekmīgi īstenotu savus politiskos un saimnieciskos mērķus, Krievijai bija nepieciešami tieši sakari ar Rietumeiropu, ko varēja nodrošināt tikai brīva pieeja pie Baltijas jūras. Šos mērķus traucēja īstenot Livonijas valstiņas. [6:66] Jāsaka, ka 16.gadsimta vidū visā Baltijas reģionā aktualizējās centrālisma tendences.[16;77]. Baltijas jūras tirdzniecības ceļus vēlējās pārvaldīt ne tikai Krievija, bet arī Zviedrija, Dānija, Polija un Lietuva. Karš par virskundzību Baltijas jūrā bija neizbēgams. [5;54]
Livonija karam nebija sagatavota. Feodāļu starpā nebija vienprātības. Zemi novājināja ķildas starp ordeni, arhibīskapu un Rīgu, kā arī cīņa starp katoļiem un luterāņiem. Kā muižnieki, tā arī ordeņa bruņinieki, kuru pienākums bija gādāt par zemes drošību un aizsardzību, pavadīja laiku izpriecās. Laikā, kad izšķiroši bija šaujamie ieroči, īpašo artilērija, ne bruņiniekiem, ne arī viņu mūra pilīm vairs nebija īpašas militāras nozīmes. Tomēr Livonijas feodāļi nedomāja par aizsardzības spēju spirināšanu. Viņu karaspēks tika formēts galvenokārt no algotņiem- dažādu zemju piedzīvojumu meklētājiem, kurus vairāk interesēja iespējamais kara laupījums, nekā zemes aizsardzība. Tā kā visas Livonijas tautas bija kristītas ordenis zaudēja savu nozīmīgumu, tāpēc tajā iestājās arvien mazāk locekļu. Līdz ar to ordenim trūka līdzekļu karaspēka kaujas spēju uzlabošanai, bet arhibīskaps, tāpat arī Rīgas pilsēta, nevēlējās ordeni pabalstīt.[6;66]. Vēl arī jāmin, ka Livonijas valstiņu savienībai jeb konfederācijai nebija izdevies izveidoties par vienotu valsti. …
