Postpenitenciārā palīdzība personām atbrīvojoties no ieslodzījuma vietām

Ieslodzījuma vietās cilvēki sastopas ar dažādām grūtībām, kas izraisa izmaiņas viņu personībā. Atbrīvojoties no ieslodzījuma vietas šīs problēmas nepazūd, bet nereti tām pievienojas jaunas – psiholoģiska ne sagatavotība jaunajiem dzīves apstākļiem, bieži vien atbrīvotajiem no ieslodzījuma vietām nav dzīvesvietas, nav pietiekamu valsts valodas zināšanu un izglītības, lai iekārtotos darbā, ir zaudētas dažādas dzīves prasmes un iemaņas pastāvīgai dzīvei sabiedrībā, ir aktuālas atkarības problēmas (alkoholisms, narkomānija), šie cilvēki sastopas ar apkārtējo cilvēku negatīvu attieksmi u.c. Nokļūstot brīvībā, bijušie ieslodzītie ir spiesti risināt vairākas problēmas vienlaicīgi un neatliekami. Atbrīvotajiem trūkst arī sociālo un juridisko zināšanu, lai saņemtu sociālo palīdzību. Saskaroties ar šīm problēmām un neatrodot vietu sabiedrībā, bijušie ieslodzītie izdara jaunus noziegumus un atkal nonāk ieslodzījuma vietās.
Savu gatavību risināt šos jautājumus Latvijas valsts ir izteikusi jau 1995.gadā, piedaloties pasaules valstu vadītāju sanāksmē Kopenhāgenā par sociālās attīstības jautājumiem. Vienkopus ar 116 valstu un valdību vadītājiem Latvijas valsts prezidents parakstīja Kopenhāgenas sociālās attīstības deklarāciju un darbības programmu. Tajā izstrādātā darbības shēmā vairākkārt uzsvērts, ka sociālā progresa sekmēšanai, taisnīgumam un cilvēku apstākļu uzlabošanai nepieciešams izveidot atbilstīgu fizisko un sociālo vidi, lai neizdevīgā stāvoklī esošas un viegli ievainojamas grupas tiktu iekļautas sociālajā attīstībā. …