Privāto un publisko tiesību raksturojums

Privāttiesības ir tiesību nozares, kas regulē privātīpašuma attiecības uz ražošanas rīkiem un līdzekļiem un preču saimniecību. Atšķirībā no publiskām tiesībām, privāttiesības regulē attiecības, kas nodrošina privātās intereses, individuālo īpašnieku un apvienību (korporāciju) neatkarību un iniciatīvu to īpašnieciskajā darbībā un personiskajās attiecībās. Pie privāttiesībām pieder civiltiesības, kas regulē īpašnieciskās, ar tām saistītās personiskās attiecības, tirdzniecības tiesības ar tām pakārtotām nozarēm, darba tiesības, sociālās tiesības, starptautiskās privātās tiesības, civilprocesuālās tiesības (privātās tiesu tiesības). 1
Privāttiesības ir tiesību daļa, kas regulē līdztiesīgu dalībnieku jeb subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības. Civiltiesības un privāttiesības ir identiski jēdzieni. Tiesību klasifikācijā tiek lietots gan viens, gan otrs termins. 2
Privātās tiesības ir tiesības, kas aizstāv personas intereses tās līdztiesīgajās attiecībās ar citām personām. Privāttiesības regulē tās sfēras, kurās valsts tieša regulējošā darbība ir ierobežota. Privāttiesības regulē attiecības uz vienlīdzības pamata un šo tiesību raksturīgākā forma ir abpusēja vienošanās. Vārds „privāts” cēlies no latīņu „privatus” un nozīmē „personisks, neoficiāls, uz atsevišķu cilvēku attiecīgs”. 3
Privāttiesību pazīstamākie principi ir- privātautonomijas princips- tiesību subjekti var brīvi, pēc savas izvēles un ieskatiem veidot savstarpējās tiesiskās attiecības.4 Katrai personai ir šis tiesības veidot attiecības, bet ne katra persona tās izmantos. …