Tiesību teorijā tiesības klasiski tiek iedalītas divās pamatkategorijās- publiskas tiesības un privāttiesības, atkarība no tā , kādās attiecībās atrodas indivīds katrā konkrētajā gadījumā attiecībā pret sabiedrību. Šis ir Romas juristu ieviests klasiskais tiesību dalījums, kas pamatojas uz sekojušu teoriju- lai sabiedrība (valsts) varētu pastāvēt, ir nepieciešams, lai tā spētu valdīt par katru konkrēto indivīdu. Ja nepastāv šādas „virskundzības” un paklausības attiecības, nevar pastāvēt arī organizēta sabiedrība. Savukārt sabiedrības varai pār konkrētu indivīdu ir jābūt zināmās robežās- indivīdam ir jāpaklausa valstij tik tālu, cik tas ir nepieciešams sabiedrības (valsts) interesēm. Tādējādi katram indivīdam ir zināma tiesību sfēra, kurā tas ir neierobežots un brīvs- privātas tiesības.1 Tiesību iedalījums publiskajās un privātajās tiesības ir arī nepieciešams to procesuālo norišu atšķirību dēļ.