Procesuālo darbību un kriminālmeklēšanas pasākumu integrācijas nozīme noziegumu izmeklēšanā.
Lai varētu runāt par procesuālo darbību un kriminālmeklēšanas pasākumu integrāciju noziegumu izmeklēšanā ir jāizprot šo darbību būtība, to nozīme un pielietošanas iespējas. Katru no augstāk minētajām darbībām ir reglamentēta savā normatīvajā aktā un proti:
Latvijas Republikas kriminālprocesuālais kodekss reglamentē procesuālās darbības to uzskaitījums ir pilnīgs un ekskluzīvs. Daļu no tām sastāda izmeklēšanas darbības. Tās tiek izdalītas atsevišķā grupā, jo tām ir līdzīgs procesuāls uzdevums. Proti tās paredzētas pierādījumu ieguvei, nostiprināšanai, un pārbaudei, un Kriminālprocesa uzdevumu : “Kriminālprocesa uzdevums ir ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta un neviens nevainīgs netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts. Tās ir tiesīgi veikt procesa virzītāji turpretim visi pārējie procesa darbības subjekti tajās var tikai piedalīties. Izmeklēšanas darbība drīkst veikt tikai pēc krimināllietas ierosināšanas. Kā vienīgais izņēmums ir notikuma vietas apskate, kuru var izdarīt krimināllietas ierosināšanas stadijā ; procesa virzītājs var noteikt arī ekspertīzi un saņemt eksperta atzinumu , ja tas ir būtisks , izlemjot jautājumu par krimināllietas ierosināšanu, bet ekspertīzes noteikšanai nav nepieciešams veikt citas izmeklēšanas darbības. Visas izmeklēšanas darbības tiek nostiprinātās protokolos atbilstoši LKPK prasībām. Lai gūtu precīzu priekšstatu par to kādas tieši ir šīs darbības es tās uzskaitīšu un proti tās ir :
Aresta uzlikšana pasta un telegrāfa korespondencei ;
Apskate;
Aplūkošana;
Telefonsarunu noklausīšanās;
Pratināšana;
Konfrontēšana;
Uzrādīšana atpazīšanai;
Izņemšana;
Kratīšana;
Aresta uzlikšana mantai;
Izmeklēšanas eksperiments;
Liecību pārbaude uz vietas;
Ekspertīze;
Personas saukšana pie kriminālatbildības un apsūdzības uzrādīšana;
Drošības līdzekļu piemērošana;
Cietušo, civilprasītāju, civilatbildētāju iepazīstināšana ar lietas materiāliem;
Apsūdzētā iepazīstināšana ar lietas materiāliem.
Ar augstākminētām darbību palīdzību procesa virzītāji nodrošina noziegumu atklāšanu. Pierādījumu ieguvi, nostiprināšanu un pārbaudi LKPK reglamentētajā kārtībā. Kriminālprocesuālo darbību kā jau minēts nosaka Latvijas kriminālprocesuālais kodekss. Kā visiem tiesību aktiem arī LKPK ir savi tiesību avoti. Ar kriminālprocesuālajiem tiesību avotiem jāsaprot to tiesību aktu kopums, kuri ir kriminālprocesuālās attiecības reglamentējošās tiesību normas. Kriminālprocesuālajās tiesībās galvenais avots ir likums – Kriminālprocesa kodekss, kurā ir tiesību normas, kuras reglamentē kriminālprocesuālo darbību saistībā ar tiesvedību krimināllietās un attiecības, kas rodas saistībā ar šim norisēm. Pašlaik Latvijā darbojas un ir spēkā Latvijas PSR kriminālprocesa kodekss, kas apstiprināts ar Latvijas PSR 1961.gada 6.janvāra likumu un stājies spēkā 1961.gada 1.aprilī. līdz Latvijas Republikas kriminālprocesa kodeksa pieņemšanai saskaņā ar 1991.gada 22.augusta likumu tas tiek uzskatīts par Latvijas kriminālprocesa kodeksu. Līdztekus tam Latvijas kriminālprocesuālo tiesību avoti ir Latvijas Satversme, starptautisko tiesību normas un principi un citi Latvijas teritorijā spēkā esošie kriminālprocesuālo kārtību reglamentējošie likumdošanas akti, piemēram, 1992.gada 15.decembra likums “Par tiesu varu”,1991.gada 10.decembra likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”utt..
…
