Profesiju nosaukumu darināšana latviešu valodā. Morfēmika, morfoloģija, vārddarināšana

Izvēlējos tēmu Profesiju nosaukumu darināšana latviešu valodā, jo vēlējos uzzināt, kā ir darināti jau esošie profesiju nosaukumi latviešu valodā un kā tiek darināti jauni profesiju nosaukumi. Vēlējos noskaidrot, kuri derivatīvie paņēmieni ir produktīvākie profesiju nosaukumu darināšanā, kā arī izpētīt, kuri ir plašāk izmantotie vārddarināšanas līdzekļi profesiju nosaukumu darināšanā.
Profesija – “kvalificēta nodarbošanās (nodarbošanās veids), kurā darbiniekam nepieciešama noteikta izglītība, zināšanas, pieredze, apgūtas prasmes un iemaņas” (sk. Pedagoģijas terminu skaidrojošo vārdnīcu – R., 2000). Jēdzienā ‘profesija‘ gan klasifikatorā, gan arī citos avotos nosacīti ietilpināti arī amatu, arodu u. tml. nosaukumi.

Par profesiju nosaukumu aizsākumu var uzskatīt senos ar cilvēka nodarbošanos saistītos darītājvārdus.
Tie parasti pieder pie mantotās leksikas slāņa un ir attiecināmi uz ļoti seniem latviešu nodarbošanās veidiem, sniedzot daudz vēsturisku liecību par latviešu nodarbošanos senatnē (arājs, bitenieks, dobracis, dravnieks, dzirkalis, ecētājs, kūlējs, vērpēja u.c.).
Seno amatu nosaukumu vidū sastopami arī aizguvumi, kas radušies kaimiņtautu kontaktu ietekmē
(prēdāja, rijnieks).
Nonākot politiskā un ekonomiskā atkarībā no vāciešiem 12., 13. gs., vērojams straujš ģermānismu
pieaugums (dreimanis, ģērmanis, sniķeris, vēveris, zāģeris).
Arī mūsdienās profesiju nosaukumu leksiku veido vārdi, kas darināti:
• no mantotām saknēm,
• mantotām saknēm pievienojot aizgūtus afiksus,
• aizgūtām saknēm pievienojot latviskas cilmes afiksus (anodētājs, bituminētājs, blanšētājs,
kristalizētājs, valcētājs u.c.),…