Savā kursa darbā es izmantoju vēsturisku metodi, jo tas dod iespēju uzzināt objektu, to rašanās veidu un ļauj izpētīt attīstības izmaiņu laikā savstarpējās attiecībās ar apkārtējo vidi. Šī metode palīdz noskaidrot un novērtēt tiesību institūta saturu, pētot to attīstības gaitu. Padomju laikā bija cetri svarīgie posmi, kuri ļoti plaši ietekmēja uz PSRS tiesas struktūru: 1917g. novēmbris- 1918 g. februāris, tas bija laiks, kad tiesa pastveja tikai faktiski, šaja laika bija pieņemti daudzi normativi regulējumi, bet ne jau visi no tam pēc PSRS nodibināšānas tika izmantoti; 1919-1920, šajā laikā vēl darbojas revolucināra tiesā, tiesniešiem nebija juridiskas izglītības; 1940-1941, plaši uzsaka darbību karas tribunāls; 1944/45-1990/91, laiks kur sociālistiskas idejās plaši saka darboties uz okupētam territorejam.
Savā darbā es salīdzīnašu vairākus literatūras avotus. Piemēram: PSRS Augstākās tiesas plēnuma lēmumu krājumus, ko Padomju laikā uzskatīja par primāro tiesību avotu, kura mērķis bija sniegt juridisko palīdzību tiesas struktūram, to ievērošana bija obligāta. Mūsdienas mēs izmantojam to, kā palīgavotu, tā izmantošana un piemērošana ir katras tiesas struktura ziņā. PSRS advokatūras nolikuma ir advokāta pienakumu, bet nav izklāsts definētas viņa tiesības, no tā var secīnāt, ka advokatu aparats bija pilnībā pakļauts advokatu koleģijai. Padomju teritorijā darbojās sociālistiskā tiesību sistēma. Savu teorētisko pamatojumu sociālistiskās tiesības ieguvā no juridiskā pozitīvisma un normatīvisma. No juridiskā pozitīvisma – tā galvenā atziņa, ka tikai valsts izdotās rakstiskās normas ir vienīgi tiesību avoti. Valsts tika atzīta par likuma vienīgo radītāju, par tiesību un taisnības noteicēju un interpretētāju. Teorētiski ārpus tiesību normas priekšrakstiem un sociālistiskās tiesiskās apziņas nepastāvēja nekas tāds, kas varētu ietekmēt gadījuma risināšanu. Netika atzīta ne tiesību principu, ne tiesas prakses, ne taisnīguma prasības spēja ietekmēt gala spriedumu.…