Retorika ir mācība par pārliecināšanu, par runas formu iedarbīgumu uz auditoriju, ņemot vērā šīs auditorijas specifiku. Retorika kā mācība attiecas uz saziņas jeb komunikācijas jomu.
Vienā tās pusē ir proponents – cilvēks, kurš izsaka kādu apgalvojumu, bet otrajā – oponents, kurš uzklausa un izteikto domu pieņem, nepieņem vai arī šaubās par tās pilnīgu patiesumu. Gan vienu, gan otru saziņas pusi raksturo katram indivīdam piemītošas konkrētas zināšanas, viņa vajadzības, kā arī personiskā emocionālā pieredze un dzīves vērtību kopums.
Oratora loma prasa ievērot pirmo svarīgāko efektīvas saziņas pamatprincipu: otrs ir citādāks, – viņš var nesaprast, viņam, ir sava, atšķirīga, pieredze, viņa sajūtas var būt ļoti individuālas un subjektīvas, viņam ir savs, personisks priekšstats par morāli, reliģiju, skaisto un neglīto, politiski pareizo un nepareizo.
Laba saprašanās nav iepriekš gatava dota, to rada un attīsta jau ar saziņas procesa pirmo teikumu. Otrs cilvēks ir citādāks – šis vienkāršais, bet ikdienā bieži pārkāptais princips ir viens no oratora darbības stūrakmeņiem, veidojot attiecības ar auditoriju. Šīm attiecībām ir jābūt orientētam gan uz zināšanām, gan arī uz savstarpējās sapratnes palielināšanu. Viena no lektoru tradicionālajām pamat kļūdām ir viņu rūpes tikai par publikas informēšanu (zināšanu palielināšana), novārtā atstājot savstarpējās sapratnes veidošanas darbu. Labs orators nav tas, kurš tikai pareizi nolasa rūpīgi sagatavotu runu. Labs orators vada auditoriju. Viņš uzmanīgi vēro klausītāju reakciju, cenšas pamanīt viņu ieinteresētību vai šaubas par kādu apgalvojumu, novērtē spēju sekot līdzi, nogurumu. Saņēmis šādu atgriezenisko saiti par klausītāju reakciju, viņš var koriģēt savu darbību: sniegt papildus paskaidrojumus vai, tieši otrādi, redzot klausītāju intereses trūkumu – pievērsties citam jautājumam, izstāstīt kādu spilgtu piemēru, vai arī likt klausītājiem pārdomāt atbildi uz kādu jautājumu.…
