Publisko tiesību līgums ir vērsts uz administratīvi tiesisko attiecību nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu. Publisko tiesību līgumu slēdz, lai saskaņotu publiskā tiesību subjekta līdzīgās vai atšķirīgās intereses ar citu publisko tiesību subjektu vai privātpersonu, pārliktu pienākumus, konstatētu tiesisko stāvokli, izbeigtu domstarpības.
Publisko tiesību līgumu no privāto tiesību līguma norobežo pēc līguma priekšmeta un konkrēto tiesisko attiecību, kas ar līgumu tiek nodibinātas, grozītas vai izbeigtas, juridiskās dabas. Ja līguma saturu noteic publiskās tiesības, līgums ir publisko tiesību līgums. Līguma dalībnieku priekšstatiem par līguma veidu pamatā nav nozīmes. Tikai izņēmuma gadījumos līguma dalībnieku griba ir noteicoša, ja iestādes izvēles brīvība, kādu tiesisko dabu savai darbībai piešķirt, ir ierobežota. Publisko tiesību līguma norobežošana no privāttiesiska līguma ir īpaši sarežģīta tad, ja līgumā atrodami gan publiski tiesiskie, gan privāttiesiskie elementi.
Publiskos līgumus vispārīgi var iedalīt koordinācijas un subordinācijas publisko tiesību līgumos. Koordinatīvo un subordinatīvo publisko līgumu iedalījums saistās ar līgumslēdzēju pušu savstarpējām attiecībām.
Koordinatīvie līgumi ir publiskie līgumi, kas tiek slēgti starp vienāda līmeņa subjektiem, visbiežāk starp dažādām pārvaldes institūcijām. Tātad, koordinatīvos līgumus raksturo pušu līdzvērtīgais stāvoklis, proti, horizontālās attiecības. Parasti koordinatīvie līgumi tiek slēgti gadījumos, kuru atrisināšana nav iespējama ar valsts iestādes vienpusīgu gribas izpaudumu, respektīvi, ar administratīvā akta izdošanu, piemēram, vienošanās starp valsts iestādi un arodbiedrību par kādas administratīvās funkcijas pārņemšanu; līgums starp divām pašvaldībām par robežupes apsaimniekošanu. …