Viengadīgās puķes veģetācijas periodā no sēklām izdīgst, izaug, nozied un ražo sēklas, bet pašas aiziet bojā. Viengadīgās puķes visumā mazāk prasīgas par ziemciešu puķēm, bet tās nav vispusīgi lietojamas. Pavasarī tās uzzied daudz vēlāk nekā agrās ziemciešu puķes. Arī rudenī viengadīgās puķes beidz ziedēt agrāk, lai nogatavotos sēklas.
Viengadīgās puķes audzē galvenokārt saulainās, atklātās vietās, ēnu pacieš tikai retas. Salīdzinājumā ar ziemciešu puķēm viengadīgo puķu stādījumi ir dārgāki, jo ikgadējai dēstu audzēšanai vajag daudz līdzekļu.
Viengadīgajām puķēm vislabāk piemērota caurlaidīga, trūdvielām bagāta augsne, tīra no nezālēm. Augsni uzar vai uzrok jau rudenī, iestrādājot trūdvielas. To vidējās devas ir 40 t/ha. Smagākās augsnēs iestrādā arī minerālmēslojumu – 300kg/ha superfosfāta un 250 kg/ha kālija sāls. Ja nepieciešamas nelielas slāpekļa devas, rudenī dod arī apmēram 100 kg/ha amonija sulfāta. Vieglās augsnēs minerālvielas iestrādā pavasarī.
Viengadīgās puķes audzē divējādi: sējot paliekamā vietā un sagatavojot dēstu, ko vēlāk izstāda. Viengadīgo puķu sēklas saglabā dīgtspēju divus līdz trīs gadus. Sēt var dažādos termiņos. Dažas puķes var sēt jau rudenī pirms sala iestāšanās.
Pēc sējumu izretināšanas vai dēstu izstādīšanas jārūpējas, lai augi netraucēti varētu tālāk attīstīties. Galvenie kopšanas darbi ir laistīšana, mēslošana, nezāļu, kaitēkļu un slimību apkarošana
Lauvmutītes ir viengadīgi un daudzgadīgi lakstaugi, dažas sugas arī puskrūmi. Savvaļā sastopamas Vidusjūras apgabalā un Ziemeļamerikā. Kā krāšņumaugu parasti audzē tikai vienu lauvmutīšu sugu – lielo lauvmutīti. Savvaļā tā ir daudzgadīga, sastopama Dienvideiropas un Ziemeļāfrikas kalnainos apvidos. Augi 20 – 90 cm augsti, stāvu stublāju, kas vairāk vai mazāk zarojas. Ziedi ķekaros stublāja vai zaru galos. Ziedi nesimetriski balti, dzelteni, sārti, sarkani, kā arī dažādos krāsu starptoņos. Zied no jūlija sākuma līdz septembra vidum, vidēji 60 dienas.…
