Radioaktivitāte ir specifiska dažu vielu īpašība. Tā tiek novērtēta ar radioaktīvo atomu sabrukšanas ātrumu vielā.
Radiācija ir tas, ko izstaro radioaktīva viela. Bieži vārds “radiācija” tiek saistīts tikai ar jonizējošo starojumu. Tas ir kļūdaini, jo dabā pastāv daudzi radiācijas tipi. Tā iekļauj siltumu (infrasarkano starojumu), gaismu un skaņu ( mehāniskais starojums). Šajos gadījumos mēs viegli varam izvairīties no kaitīgas iedarbības, jo varam to sajust ar saviem dabiskajiem maņu orgāniem. Tie gandrīz vienmēr pasaka mums, kad mums tā ir par daudz. Mēs paejam tālāk no pārāk karstiem priekšmetiem, mēs aiztaisām ausis pie pārāk skaļiem trokšņiem un aizēnojam acis pie pārāk spilgtas gaismas. Tādā veidā mēs sajūtam šo starojumu, pirms tas mums kaitē.
Savā darbā es pievēršu uzmanību jonizējošam starojumam, tam, ko parasti cilvēks nejūt un tādēļ arī neatbild uz to. Mūsu maņu orgāni nepasaka, ka eksistē radiācijas briesmas, un cilvēkam nav instinkta veikt kādu aizsargājošo darbību. Tieši tāpēc ir svarīgi zināt par radioaktīva starojuma esamību, saprast radiācijas jēdzienus.
Manas tēmas izvēli ietekmēja vēlēšanās saprast, izzināt un dziļāk iepazīties ar radioaktīvā starojuma jēdzieniem, iedarbību uz cilvēkiem, radiācijas pielietošanu, kā arī iepazīties ar radiācijas drošības pasākumiem.
Es uzskatu radiāciju par ļoti aktuālu tēmu mūsdienās. Pašlaik radiācija ir kā “aizmigušas briesmas”, kuras var jebkurā brīdī pamosties. Cilvēkiem ir jābūt gataviem efektīvi rīkoties iespējama negadījuma laikā. Ikvienam ir jāzina elementāri noteikumi, kuri ir jāizpilda avārijas laikā. Tomēr pašlaik cilvēki nav pietiekami informēti šajā jautājumā. Katru dienu mēs dzirdam pēc laika ziņām, cik augsts ir radioaktīvais līmenis atmosfērā. Bet mums tiek doti cipari, un nemaz nav paskaidrota to nozīme. Kā parastam cilvēkam uzzināt, vai tas ir daudz vai maz?
Ja cilvēki būtu labāk informēti par radiācijas drošību un pretpasākumiem, tad varētu efektīvāk rīkoties iespējamas avārijas laikā, samazināt upuru skaitu.
Darba mērķis: uzzināt iespējamu lielāku potenciālu bīstamību Latvijai sakarā ar radioaktīvo starojumu, kā arī uzzināt un izpētīt radiācijas drošības uzraudzību Latvijā.
Lielu uzmanību es pievēršu 1986. gadā Černobiļas AES notikušajai avārijai. Tās sekas skar mūs vēl šodien, jo no saņemtā apstarojuma slimos vēl vairākas cilvēku paaudzes.
Sīkāk apskatu radiācijas pielietojumu un, protams, uzraudzību Latvijā.
Darba uzdevumi: 1. Izmantojot literatūru, dot skaidrojumu radiācijai un ar to saistītajiem jēdzieniem.
2. Uzzināt sabiedrības viedokli sakarā ar Černobiļas traģēdiju.
3. Iepazīties ar Radiācijas drošības centra darbību Rīgā.
Radioaktivitāti – parādību, kura pierāda, ka atomu kodola sastāvs ir ļoti sarežģīts, atklāja laimīgas nejaušības rezultātā. Kā zināms, rentgenstarus pirmoreiz konstatēja, ātrajiem elektroniem saduroties ar gāzizlādes lampas stikla sienu. Vienlaikus novēroja arī caurules sienu spīdēšanu. A. Bekerels (skat. Pielikums nr. 1, attēls. 1.) ilgu laiku pētīja radniecīgu parādību – tādu vielu pēcspīdēšanu, kuras iepriekš apstarotas ar saules gaismu. Pie tādām vielām, starp citu, pieder arī urāna sāļi, ar kuriem eksperimentus izdarīja A. Bekerels.
A. Bekerelam radās šāds jautājums: vai pēc urāna sāļu apstarošanas līdz ar redzamo gaismu nerodas arī rentgenstari? Viņš ietina fotoplati biezā melnā papīrā, uzlika uz tā sāļu graudiņus un izlika spilgtā saules gaismā. Pēc attīstīšanas fotoplate nomelnēja tajās vietās, kur bija atradušies sāls graudiņi. Tātad urāns bija radījis kaut kādu starojumu , kurš līdzīgi rentgenstarojumam, iet cauri necaurspīdīgajiem ķermeņiem un iedarbojas uz fotoplati. A. Bekerels domāja, ka šis starojums rodas saules staru iedarbībā.…
