Mākslas darbu apraksti.
Līdzīgi kā ļaudis pieņēma Mikelandželo radīto Dieva – Demiurga – tēlu par vienīgo Dieva vispatiesāko atveidu, tā arī Rafaēla radītās madonnas “Madonna Konestabile”, “Madonna Sedia” u.c.) ar savu neparasto maigumu un apskaidrotību jau mākslinieka dzīves laikā ieguva sakrālu oreolu un tika uzskatīts par jaunavas Marijas dziļākās būtības patiesāko atklāsmi. Madonnas Rafaēla darbos – gandrīz reālas, dievišķi cilvēciskas un cilvēciski dievišķas. Cilvēku apziņā šie tēli ir kļuvuši par šķīstības un nevainības simbolu. Savā daiļradē Rafaēls prata apkopot visu labāko, ko renesanses mākslinieki bija radījuši. Visspēcīgāk tas izjūtams viņa lieliskajā altārgleznā “Siksta Madonna” (1513 – 1514). Šo darbu Rafaēls radīja Sv. Siksta klostera baznīcai Pjačenā. Tagad tā atrodas Drēzdenes galerijā Vācijā. Gleznas fonā no apakšas līdz augšai ir balti mākoņi, kuros tikko saskatāmas neskaitāmu amoriņu galvas. Pie gleznas apakšējās malas mākoņi ir biezi, kūpoši, tik smagi, ka liekas, pa tiem var droši staigāt. Šo kosmisko telpu tikko aizseguši divi smagi, zaļi aizkari, kas karājas pie stieņa, ko autors uzgleznojis gleznas augšējā malā ar visiem slīdošajiem gredzeniem. Taču kāda roka atvērusi šos aizkarus, tie redzami gleznā tikai divos augšējos stūros, un skatītājiem atklājusies debesu telpa. Vidū stalta, taisna, majestātiska parādīta Marija, ko Rafaēls ietērpis ķiršu sarkanā tērpā un zilā apmetnī. Viņa maigi tur bērnu, tā pieri piespiedusi savam labajam vaigam. Marija kailās kājas droši min mākoņos. Platās drēbes plivinās vējā, kas pūš viņai pretim. Bērna matiņi ir vējā izpūruši, un bērnam ir auksti. Viān seja ir skumja, taču viņš pieņem visu kā neizbēgamu likteni.
…
