Rapši ir vieni no senākajiem eļļas augiem, ko cilvēce pazina jau 4. gs. pirms mūsu ēras (Indija). Rapsis no Indijas tika izplatīts uz Japānu. Senās civilizācijas no Āzijas līdz Vidusjūras reģionam rapšu eļļu izmantoja apgaismošanai lāpās, jo tā sadegot neradīja dūmus.
Rapši ir viena no nedaudzajām eļļas kultūrām, kuru var audzēt mērena un auksta klimata joslā, tāpēc to audzēšanas areāls ir paplašinājies sākotnēji no Ķīnas, Indijas līdz Kanādai, Somijai un Norvēģijai.
Eiropā rapsis kļuva pazīstams XIII gs., no sākuma Beļģijā un Holandē, vēlāk – Vācijā, Zviedrijā, Šveicē, Polijā, Krievijā. Šveices vēstures pētījumos par rapšu kultivēšanu ziņas sastopamas jau no XVII gs. vidus. Tomēr rapšu rūpnieciskā apstrāde neattīstījās līdz laikam, kad attīstījās tvaika enerģijas nozare. Tajā laikā tika konstatēts, ka rapšu eļļa ir labākā smērviela metāla detaļām, kuras ir saskarsmē ar ūdeni un tvaiku. IX gs. Vācijā rapšu sējumi bija aptuveni 300 000 hektāri. …