Reālservitūti

Katram īpašniekam ir pilnīgas varas tiesība pār savu īpašumu, viņam ir tiesības valdīt, lietot savu lietu visādos veidos, rīkoties ar to nerēķinoties ar citām personām. Tomēr rodas jautājums, ciktāl sniedzas īpašnieka vara pār savu lietu?
Kaut šādu varu jeb tiešu iespēju rīkoties ar noteiktu lietu tiesību subjektam nodrošina lietu tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka īpašums ir neaprobežota tiesība. Visā pasaulē tiek ievērotas sabiedrības intereses un, paziņojot, ka īpašums ir svēts, jautājums tiek absolutizēts. Piemēram, Vācijas konstitūcijā ir ierakstīts, ka privātajam īpašumam jākalpo sabiedrības interesēm. Šajā valstī šī likumdošanas norma tiek piemērota jau kopš senseniem laikiem.
Civillikuma 1036. pants dod īpašniekam vienam pašam vispilnīgākās varas tiesības pār lietu, bet tikai tiktāl, ciktāl šī vara nav sašaurināta ar sevišķi noteiktiem aprobežojumiem. Tas nozīmē, ka īpašums var būt aprobežots kādu konkrētu personu, citu īpašnieku, valsts vai sabiedrības interesēs.
Lietu tiesībās lietotais jēdziens “aprobežojumi” ir visai ietilpīgs tāpēc, lai ar to varētu aptvert visus iespējamos, kaut arī satura un nozīmes ziņā principiāli atšķirīgos īpašuma aprobežojumus1, kā arī, lai varētu pēc būtības apzīmēt gan īpašuma robežas, gan arī īpašuma izlietošanas ierobežojumus. Viens no īpašuma tiesību aprobežojuma veidiem ir servitūts.…