Pašlaik arvien aktuāls, tik pat aktuāls kā deviņdesmito gadu sākumā, paliek jautājums par dažādu īpašuma aprobežojuma veidiem. Kad Latvijas republika atguva politisko neatkarību, tas neizbēgami ietekmēja tiesību sistēmu kopumā. Mēs tiesiski transformējāmies Romāņu – ģermāņu, tas ir klasiskajā vai vecās Eiropas, tiesību lokā, pie kura mēs piederējām līdz 1940. gadam. Transformācijas procesā neizbēgami Padomju Civiltiesības nomainīja 1937. gada Civillikums, manuprāt nepamatoti dēvēts arī par Kārļa Ulmaņa Civillikumu. Publiski privātā īpašuma vietā parādījās privātīpašums, kā mēs jau zinām privātīpašniekam ir tikai tiesības uz savu īpašumu, bet citiem ir tikai pienākumi respektēt un ievērot šīs tiesības. Tomēr ir nosacījums, ka privātīpašums var tikt aprobežots ar dažādiem apgrūtinājumiem, tad viens no tādiem vai par tādu varētu uzskatīt servitūtu, mūsu gadījumā tas būs reālservitūts, kas apgrūtina pašu īpašumu, bet ne tā īpašnieku ar pienākumiem. Tāpēc situācijā, kad kāds vēlas piekļūt pie kādas upītes, kurā konkrētais subjekts ir ķēris zivis un raudzījies dabas skatā, kas paveras, ierauga ceļa malā uzrakstu ar lieliem burtiem privātīpašums, iebraukt aizliegts, nav nekas ļoti sevišķs un šāda zīmes uzstādīšana atzīstama par likumīgu, izņemot gadījumos, ja likums, tiesas lēmums vai vienošanās ar trešo personu nenosaka citādi. Šo kāzusu var atrisināt vienkārši dibinot servitūtu, turpmāk tas būs reālservitūts, jo attiecas uz nekustamu īpašumu.
Referāta mērķis ir apskatīt servitūta vispār un sīkāk iedziļināties reālservitūta jēdzienā un tā pielietojumam praksē. Vajadzība sakārtot privātīpašnieku attiecības un privātīpašnieku un trešo personu attiecības, bijusi jau sākot ar to dienu, kad faktiski sācis eksistēt privātīpašums. Un, proti, Romas impērija, Eiropas Civiltiesību šūpulis, jau XII Tabulu likumos paredzēja servitūta jēdzienu.1 Tātad būtībā jau servitūta nozīme gandrīz 3000 gadu garumā nav mainījusies, kas norāda, ka sabiedrības vajadzības uz privātīpašumu nav mainījušās, ja ir kaut kas mainījies, tad tas ir niansēts un pielāgots mūsdienu prasībām. Tāpēc mūsdienās nevar būt šaubu par servitūta institūta nozīmīgumu, aktualitāti un noturīgumu. Aplūkosim kad un kā stājas spēkā realservitūts un kā un kad tas zaudē spēku, kādi subjekti ir iesaistīti, kādi ir pienākumi reālservitūtā iesaistītajiem subjektiem, bet pats galvenais kāds ir reālservitūta mērķis. Sabiedrībā jau vairāk izplatīta ir līgumiska forma par to ka trešā persona izmanto vai aprobežo privātīpašnieka nekustamo īpašumu, bet pats jēdziens „servitūts” ir svešs.
Apskatot reālservitūta institūtu noskaidrosim cik tad absolūtas privātā nekustamā īpašnieka tiesības, padara servitūts, kas kā apgrūtinājums var diezgan lielā mērā aprobežot privātīpašnieka intereses.
„Servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu.”1
Kā izriet no šī panta, tad servitūts ir lietu tiesība uz svešu lietu (iura in re aliena) vai, pēc manas terminoloģijas, neīpašnieka pastāvīga lietu tiesība. Vārds „servitūts” atsavināts no vārda „servire” – kalpot. Kopskatā ar šādu terminoloģiju rodas jautājums, kā kalpošanas jēdzienu iespējams attiecināt un saistīt ar lietu. Šis jautājums izskaidrojams vēsturiski: pie romiešiem servus (kam vajadzēja kalpot servire) juridiski bija lieta (vergs). Šādu izpratni paplašinot, varēja arī, piemēram, zemes gabalu uzskatīt par kalpotāju, respektīvi kalpojošo lietu.2
Servitūta esenciālie elementi:
a) servitūta subjekts – neīpašnieks, noteikta persona vai noteikta zemes gabala persona(skat. 1130.p.);
b) objekts – noteikts zemes gabals reālservitūtos un katra (kustama un nekustama) lieta personālservitūtos;
c) mērķis – lietošana (noteiktā kārtā) gūstot kādu labumu „par labu”;
d) forma – servitūtu koroborācija.3
Servitūta juridiskā daba: lietu tiesību noteikts svešas lietas lietošanas veids. Servitūta raksturs: subjektu, objektu un lietošanas noteiktība. Noteiktības princips servitūtu sevišķi raksturo tāpēc, ka pēc ģenerālās normas īpašums ir tiesiski pilns un absolūts; tādējādi katrs tā aprobežojums (šajā gadījumā servitūts) noteikti, speciāli jāfiksē. Tāpēc arī, ja rodas šaubas par servitūta apmēru, tas arvien pieņemams vismazākā apmērā tajā ziņā, ka noteiktība attiecas ne tikai uz subjektiem un objektiem, bet arī uz to lietošanu. Un profesors Sinaiskis sniedz savu, manuprāt ļoti pilnīgo, servitūta definīciju: Servitūts ir lietu tiesību svešu lietu personīgas nepersonīgas „lietošanas” institūts ar noteiktību attiecībā uz personām, objektu un lietošanas veidu. …
