Grāmatas nosaukumā pieminēts, ka tajā būs stāsts par jaunu Aukstā kara vēsturi un uz to es liku gana lielas cerības, jo par Auksto karu biju dzirdējis daudz gan no vecvecākiem, gan vecākiem. Turklāt viņu stāstījumi ietvēra gan Padomju Savienības oficiālo nostāju, gan arī pēc tās sabrukšanas izdoto atziņu atstāstījumu. Izlasot grāmatu šajā punktā Gaddisa kungs mani sarūgtināja, jo, lai arī grāmata bija attiecināta tieši uz jauno paaudzi, kura nav pati pieredzējusi šo unikālo situāciju, to arī autors pats norāda ievadā: „Tādējādi Aukstais karš: jauna vēsture ir domāts jaunās paaudzes lasītājiem, kuriem Aukstais karš nekad nav bijis „reāls notikums”.1”, neko īpaši inovatīvu, jaunu lielos vilcienos es šajā grāmatā nesaskatīju. Šķiet pats varētu piederēt pie tās Daily Telegraph nosauktās cilvēku grupas, kas bija nedaudz vīlušies izlasot šo grāmatu. Interesants ir autora piegājiens jau iepriekš paredzot šādu iespējamību, uz ko viņš jau grāmatas ievadā norāda, ka tik īsā darbā tomēr nav iespējams iztirzāt pilnīgi visus jautājumus, kas saistīti ar Auksto karu.
Neskatoties uz nelielo vilšanos, tomēr jāatzīst, ka grāmata lasījās samērā raiti un bija interesanta, izņemot 3 nodaļu „Plānošana pret spontanitāti”, kurā bija skaidrota komunisma būtība. Protams, saprotu, ka grāmata vairāk tendēta uz ASV publiku, tādēļ arī iekļauta šāda nodaļa, kas izskaidro pret kādu ļaunumu tad ASV bija jācīnās. Īpaši man patika tas kā autors attēlojis dažādo valstu vadītājus, viņu raksturus un savstarpējās attiecības. Diemžēl arī šajā brīdī nepameta sajūta, ka grāmata rakstīta amerikāņiem, jo, lai gan autors centās būt neitrāls, tomēr bija jūtama viņa attieksme un īpaši nepatika pret PSRS līderiem. Tā Staļinu viņš raksturo kā neglītu despotu ar absolūtu varu gan PSRS, gan starptautiksjā komunistiskajā kustībā2, bet Hrušķovu kā pārmērīgi personīgu, trokšņaini ākstīgu, kareivīgi netīkamu un uzbrūkoši nedrošu3.
…
