Secinājumi
Iepazīstoties ar pētījumā izmantoto literatūru var secināt, ka:
Jautājumā par reformāciju Livonijā nepastāv vienots viedoklis ne starp baltvācu, nacionālo un padomju historiogrāfiju, ne šo grupu ietvaros.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas nodarbina pētniekus ir saistībā ar to, kāds bija reformācijas iemesls Livonijā, kas to izsauca.
Vācbaltiešu historiogrāfijā ko pārstāv brāļi Serafimi un L. Arbuzovs pastāv viedoklis, ka galvenais iemesls bijis politisks, pastāvējusi varas problēma, ne ordenis, ne arhibīskaps nav spējis rast samilzušajām problēmām risinājumu, līdz savu atrisinājumu tās ieguva reformācijas veidā.
E. Dunsdorfs par vienu no galvenajiem iemesliem izvirza tieši teoloģiskās, idejiskās problēmas, nepieciešamību reformēt pašu baznīcu.
Kas attiecas uz padomju historiogrāfiju, tad tajā nav konsekvences šajā jautājumā, jo atšķirībā nav pētniekiem tā ir vai nav šķiru cīņa.
T. Zeids „Feodālajā Rīgā” apgalvo, ka tā bijusi antifeodāla kustība, kur tās patiesie un dziļākie iemesli jāmeklē ekonomiskajās, sociālajās un politiskajās nesaskaņās, Rīgas pilsētas ilgajā cīņā ar tās feodālajiem senjoriem.
Turpretim „LPSR vēsturē” V. Dorošenko pirmām kārtām reformācijā saskata katoļticības nomaiņu ar luterānismu. Viņaprāt tā nav bijusi antifeodāla kustība.
Otrs jautājums, kas pētniekos izraisa interesi ir saistībā ar apstākli, kāpēc reformācija Livonijā neizraisīja plašus nemierus un dumpjus kā tas bija Vācu zemēs.
Vācbaltiešu historiogrāfiju pārstāvot pētnieki Engelharts, H. Fon Bruinings un Bose uzskata, ka zemnieku sacelšanās Livonijā nav notikusi, jo tie dzīvojuši salīdzinoši labāk nekā vācu zemnieki.
E. Dunsdorfs (nacionālā historiogrāfija) apstrīd šo apgalvojumu, dumpju trūkumu izskaidrojot ar to, ka šīs reformācijas idejas ļoti minimālā veidā nonāca pie Livonijas zemniekiem, reformācijas idejas galvenokārt koncentrējās pilsētas, tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka zemnieki uz to nereaģēja.
T. Zeids „Feodālajā Rīgā” apgalvo, ka 16. gs. ir laiks, kad izdalās ne vācieša jēdziens ar ko apzīmēja vietējos iedzīvotājus. Šo šķirisko pretrunu saasināšanās, kas lika vietējiem iedzīvotājiem uz vāciešiem un tātad uz viņu sludinātajām reformācijas idejām skatīties ar aizdomām bija par iemeslu kāpēc zemnieki neiesaistījās šajā kustībā.
Kopumā vācbaltiešu historiogrāfijai raksturīgi neskatīt latviešus kā vēsturiskos objektus, tāpēc viņi vācbaltiešu pētījumos parādās tikai garām ejot.
Šo nepilnību cenšas uzlabot nacionālā historiogrāfija, kas raksta par latviešu baznīcas vēsturi, kur vācbaltiešiem šoreiz iedalīta pakārtota loma.
…
