Modernizācijas teorijas galvenais skatu punkts tiek vērsts uz valsts iekšlietām – ekonomisko un politisko attīstību, uzmanību vēršot tieši uz institucionālo pārmaiņu un modernizācijas aģentu (sociālekonomisko un politisko struktūru) ietekmi uz attīstību (Haynes, 2005:11). Sākotnējā modernizācijas teorija piedzīvoja kritiku par to, ka šis teorētiskais virziens neņem vērā dažādus nozīmīgus faktorus valsts iekšienē – tradīcija, dažādu sociālo struktūru nozīme – kastas, reliģija,
Pārveidotā modernizācijas teorija cenšas ņemt vērā arī iepriekš minētos aspektus, bet aizvien tiek kritizēta par nespēju pilnībā analizēt kāpēc noteikta valsts ir attīstījusies “tieši tā un nekā savādāk” (Haynes, 2005:12).
Atkarības teorijas radās kā kritika Modernizācijas teorijai un tās, galvenokārt, kā jau liecina nosaukums aplūko dažādus valstu atkarības veidu dimensijas.
Ziemeļu-Dienvidu dimensija tiek lietots kā ekonomiski nošķirošs jēdziens starp ekonomiski attīstītajiem ziemeļiem un ekonomiski atpalikušajiem dienvidiem, tomēr šāds valstu dalījums tiek atzīts par neprecīzu, jo ir atsevišķas ekonomiski attīstītas valstis, kas atrodas arī dienvidos. (Wenger, Zimmermann, 2003:188).
Atkarības teoriju ietvaros dažkārt, attīstīto un attīstības valstu attiecības tiek analizētas no Centra-Perifērijas attiecību teorijas (Core-Periphery Relations) puses (Wenger, Zimmermann, 2003:188-189), kurā attīstītās rietumu valstis (Japāna, Eiropa, Ziemeļamerika) tiek raksturotas kā centra valstis attiecībā pret perifērijas valstīm (Āfrika, Āzija, Latīnamerika). Nozīme šajā teorētiskajā dalījumā atšķirībā no iepriekšējā Ziemeļu-Dienvidu dalījuma, ka centra valstis tiek definētas ne tikai ekonomiski, bet arī politiski dominējošas (???). …