1. REKLĀMAS, ĒTIKAS UN PATIESĪGUMA JĒDZIENU ANALĪZE
Mūsdienu tirgus nav iedomājas bez komerciālās reklāmas. Tās profesionāli sāka izmantot 19. gadsimta sākumā. Reklāmas kā tādas aizsākumi meklējami jau Senajā Ēģiptē un Romā, kas izpaudās vides reklāmas formātā, iegravējot akmens plātnes un apzīmējot sienas. [2.]
Attīstoties tirgus ekonomikai, pieauga komercereklāmas apjomi un nozīme. Konkurences cīņā bieži vien rodas situācijas, kad reklāmā tiek izmantota tāda informācija, kas nav godīga pret visām interešu grupām – patērētājiem, klientiem, sabiedrībai kopumā vai kādam citam. Reklāma ir viens no klupšanas akmeņiem biznesa ētikas jomā.
Reklāma ir ar uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem. [4.] Lai gan mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā pastāv Reklāmas likums (Latvijā tas pieņemts 1999. gada 20. decembrī), kas regulē, kas reklāmā ir atļauts un kas nav (šajā likumā reklāmai izvirzītās vispārīgās prasības ir: 1) reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un objektīvai, tā veidojama saskaņā ar godprātīgu reklāmas praksi, reklāma nedrīkst mazināt sabiedrības uzticēšanos reklāmai, un tai jāatbilst godīgas konkurences principiem; 2) reklāmā atļauts iekļaut tikai tādus paziņojumus vai vizuālos attēlus, kas nepārkāpj ētikas, humānisma, morāles, tikumības un pieklājības normas [4.]), joprojām ir komersanti, kas cenšas atrast nepilnības tajā, lai izmantotu to savā labā, izveidojot neētisku reklāmu, kas izpaužas tādās rīcībās kā faktu noklusēšanā, maldināšanā, patiesības atspoguļošanā, konkurentu nomelnošanā, negodīgumā, amorālā rīcībā un citi.…
