Reklāmas vēsturē var izšķirt vairākus posmus vai pakāpienus. Kā sociāli ekonomiska parādība tā turpina attīstīties un nebūt vēl nav sasniegusi savas uzplauksmes kalngalus. Tas notika, jādomā, tad , kad nomainot kapitālismu, izveidosies jauna, vienota pasaules saimniecība. Tomēr atstatums starp tās šodienu un pirmajiem soļiem ir grandiozs.
Vārds reclamo, kas izcēlies no latīņu valodas un tagad ir pamatā daudzu pasaules tautu valodās lietotajam terminam, nozīmē izsaucos, kliedzu, skaļi protestēju ( pirmā persona tagadnē no darbības vārda reclamāre). Kas tad bija tie, kuri kliedza un sauca? Iespējams, ka paši pirmie “ kliedzēji” bija preču ražotāji, kas senajos laikos, sapulcējušies noteiktās vietās, ar saucieniem centās pievērst iespējamo pircēju vai iemainītāju uzmanību savām precēm. Tomēr ta ir tikai hipotēze. Toties droši zināms, ka pirmās ziņas par reklāmu un kliedzējiem vai, kas izklausās daiļskanīgāk, saucējiem atrodamas senās Grieķijas un Romas vēsturē.
Saucējiem bija svarīga nozīme vergturu Grieķijas sabiedriskajā dzīvē. Viņi skaitījās valsts diennestā, un viņu uzdevums bija pavēstīt tautai jaunākās ziņas. Šo oficiālo personu dabiskā darba vieta bija pilsētās. Stāvēdams noteiktā vietā, parasti uz īpaša akmens pilsētas lielākajā laukumā, saucējs kliedzot pavēstīja tautai, kas jauns un svarīgs noticis laicīgajā dzīvē , karalaukos un kulta lietās, pastarpinādams oficiālās ziņas ar komerciāla vai līdzīga rakstura paziņojumiem. Saucējiem bija dots pat īpašs apzīmējus, ko aizguva no tirdzniecības dieva nosaukuma. Tā tirdzniecības intereses lika pamatus reklāmai.
Reklāma radās stihiski, it kā pati no sevis, nevienmērīgi. No starptautiskās redzes viedokļa tirdzniecība vispirms sāka attīstīties senajās Austrumu valstīs, Ēģiptē un Indijā , kur tā tomēr, šķiet, dažu vēsturisku , ģeogrāfisku un sociālu cēloņu dēļ nesasniedza tik augstu organizētības līmeni attiecībām, kuru pamatā bija verdzība, radās arī vienkāršās preču ražošanas attiecības. Parādījās pirmie privātie ražotāji, kas speciāli izgatavoja preces tirgum, cīnijās ar konkurentiem, meklēja un iekaroja pircējus ar tādiem līdzekļiem, kādus atrast viņiem atļāva toreizējais sabiedrības attīstības līmenis, tās “ tehnika”.
Taču tad sekoja, kā tas ne vienu vien reizi vēsturē gadījies, nevis pakāpiens uz augstāko līmeni, bet gan daži soļi atpakaļ. Mūsu ēras V gadsimts- vergturu sabiedrības bojā eja, viduslaiku pirmie gadsimti , tautu haotiskā migrācija, jaunu sociālo attiecību veidošanās, veco tradicionālo sakaru izjaukšana, atgriešanās pie naturālās saimniecības metodēm aizkavēja preču ražošanas attīstību. Apsīka tirdzniecība un reklāma.
Tikai ap XI gadsimtu atkal parādās preču ražošanas atdzīvošanās pazīmes. Gallu zemē, tagadējās Francijas teritorijā sākas īsts veikalniecisko izkārtņu un saucēju- ziņotāju profesija ziedu laiks, kas drīz vien izplatījās arī Vidusjūras pilsētās, kuras kļuva par jūras tirdzniecības centriem. Saucēju- ziņotāju Francijā saradās tik daudz, un viņu profesija sabiedriski kļuva tik nozīmīga, ka XII gs. šo amatu savā kontrolē pārņēma karaļa galms. Saucējs maksāja nodokli valstij ( karalim) , bet viņa paša darbu atalgoja privātās personas. Ar laiku izveidojās vesela saucēju cunfte. Tomēr starp preču ražošanas mehānismu un feodālās valsts struktūru, tās svarīgākajām interesēm bija dziļa plaisa. Lai saglabātu savas uzbūves hierarhisko kārtību, ļēņu kungu un vasaļu attiecības, feodālā valsts bija ieinteresēta preču ražotāju privāto darbību, tai skaitā reklāmu, pakļaut stingrai kontrolei un ierobežottās attīstības jomu.
XIII, XIV un turpmākajos gadsimtos sākumā lēni , bet pakāpeniski arvien straujāk parādās kapitāliskās preču ražošanas dīgļi. Tas bija jauns ekonomisks spēks, kura galvenā darbības vide bija tirgus. …
