Reliģijas aizvēsturiskā ēra ilgst no cilvēces pirmsākumiem, apmēram, pirms diviem vai trim miljoniem gadu- līdz 3.g.t.p.m.ē.Visu šo laiku informācija par reliģiju tika nodota tālāk kā- ticējumi un mīti, kā arī rituāli.
Neandertāles cilvēks.
Gandrīz visi senākie atradumi, kuriem var piešķirt reliģisku nozīmi, saistīti ar “Neandertāles cilvēku” un agra paleolīta pēdējiem 50000 gadiem- tā saukto Mustjē periodu.
Neandertālieši savus mirušos apglabāja ar dažādam ceremonijām un ticēja pēcnāves dzīvei:
Šanidaras alā, Ziemeļirākā, kāds mirušais bija noguldīts uz bieza puķu klājiena un apkrauts akmeņiem.
Tečiktahā, Turkestānā, bērni tika apglabāti starp pieciem apļveidīgi izkārtotiem kalnu kazu ragu pāriem.
Kādā alā Montekirkeo, Itālijā, neliela apaļa akmeņu krāvuma vidū atrodas cilvēka galvaskauss, tas ir viens no tā sauktajiem “galvaskausa apbedījumiem”, kuri sastopamivisā paleolīta laikmetā.
Daudzos gadījumos mirušajiem līdzi dotas dāvanas. Mustjē perioda beigās mirušos apglabāja saliekta ķermeņa pozā (“embrija apbedījumi”) un pārklāja ar sarkano okeru. Abas šīs īpašības varbūt norāda uz ticību nākamajai dzīvei: atgriešanos Zemes mātes klēpī, eksistences turpināšanos citā pasaulē caur sarkanajām “asinīm”. Pētījumi liecina, ka no šī perioda līdz mums nonākušas liecības par svētiem priekšmetiem: apaļi pārakmeņojumi un dzelzs pirīta gabali.Uz kāda apaļa pārakmeņojuma no Tatas, Ungārijā, iegravētas divas līnijas, kas veido krustu, kurš arī bija viņu simbols.
…