Lielākās grūtības aizvēsturiskās idejas izpētē, protams, sagādā rakstisku materiālu trūkums par šo ilgo cilvēces vēstures periodu. Aizvēstures pētniekam jāķeras pie mēmajām pagātnes liecībām: kaula priekšmetiem, akmeņu krāvumiem, primitīvām akmens skulptūrām, klinšu zīmējumiem un tamlīdzīgiem materiāliem. Šādus objektus ir grūti atšifrēt.
Piemēram, ir grūti noteikt, vai tas ir labi saglabājies cilvēka ķermenis vai zelta šķīvis, - tika vai netika izmantots kā upurdāvana, jo nav neviena tālaika dokumenta, kurā būtu paskaidrots, kas īsti notika. (Daži mūsdienu arheologi pat apšauba to, ka Dānijā un Skandināvijā kopumā bronzas laikmetā pastāvējusi reliģija!). Mēs nekad skaidri nezināsim, ko tālaika cilvēki domāja.
Taču ir paņēmieni, kā izveidot vismaz vispārēju priekšstatu par šo seno pagātni. Aplūkosim vispirms, kā var klasificēt aizvēsturiskos izziņas materiālus. Grūtības, ar kādām klasifikācijas mēģinājumi saduras, ir acīmredzamas: mēs nezinām, vai konkrēta senlieta – teiksim, cirvis vai rati – jebkad izmantota rituāliem nolūkiem. Tomēr apzinātos materiālus, kuri neapšaubāmi ir saistīti ar reliģiju, var iedalīt šādās grupās:
apbedījumu vietas un apbedījumos atrastie priekšmeti;
upurdāvanu atradnes;
dievību, garu un kulta figūru attēlojumi (skulpturālie elki, ciļņi, klinšu gleznojumi, klinšu zīmējumi);
sakrālu būvju (altāru, tempļu vai pasaules balstu) atliekas
Arheologi parasti uzsver, ka šo materiālu var interpretēt vienīgi uz analoģijas pamata. Aizvēsturiskais materiāls jāaplūko kontekstā, kas var atklāt tā sākotnējo nozīmi. Protams, šādi secinājumi ir hipotētiski. Cilvēces aizvēsture ir piedzīvojusi dažādas interpretācijas. Arheoloģiskās rekonstrukcijas metodes ir pilnveidojušās, paralēles ar zinātni par pasaules tautām (etnoloģiju) tiek vilktas daudz retāk, un izšķirošais vārds bieži pieder vides analīzēm. Tomēr vairums aizvēsturiskās reliģijas rekonstrukciju paliek minējumu līmenī. Gandrīz ikviena ticējumu interpretācija var tikt un arī tiek apstrīdēta. [1:22]…
