Par pirmo renesanses centru kļūst Florence (par humānisma rašanās godu strīdas Florence un Aviņjona). Tieši te darbojas lielo renesanses laika mecenātu Mediči ģimene. Te darba iespējas atrod pirmie itāļu renesanses gleznotāji un tēlnieki, taču arhitektūras uzplaukums visā Itālijā vērojams jau XIV gs. Ziedu laiks ir XV gs. (t.s. kvatročento), kad Florencē darbojas gleznotājs Mazačio, tēlnieks Donatello, arhitekts Brunellesko, kuri pēta romiešu atstātās mākslas darbu paraugus, jūsmo par to proporcijām un cenšas savos darbos iemiesot antīkās mākslas principus. XV gs. vidū vērojams jauns impulss, kad no bojāejai lemtās Bizantijas uz Itāliju lielā skaitā sāk emigrēt zinātnieki, mākslinieki un literāti. Renesanses māksla savu kulmināciju sasniedz XV un XVI gs. mijā, kad darbojas Leonardo da Vinči, Mikelandželo Buanaroti un Rafaels Santi.
No Itālijas nākošais impulss izrāva Eiropu no snaudas. Vācijā parādās Kranahs, Dīrers, abi Holbeini, Memlings; Francijā Ronsars un Rablē; Anglijā Šekspīrs u.c.
Tirgoņa amats, uz kuru visā pasaulē vienmēr ir raudzījušies ar nicinājumu, renesanses laikmetā top sabiedrībā daudz cienījamāks. Mainās vērtību sistēma - izcelsmei un personības īpašībām ir mazāka nozīme nekā kapitālam - dzimst modernais cilvēks. Eiropas vēsturē renesanse ir iegājusi ne tikai kā tradīciju laušanas, mākslu un zinātņu uzplaukuma laikmets, bet arī morāles un ētikas pagrimuma, izvirtības, nepieredzēti asiņainu lokālu karu, nodevību un slepkavību laikmets.…
