Mākslas vēsturē parasts ar Džoto (Giotto, pilnā vārdā Džoto di Bondone, 1267-1337) darbības aprakstu sākt jaunu lappusi glezniecības attīstībā, un tas ir pilnīgi pareizi, jo Florences meistara novatoriskās idejas pārņēma visi nākamie gleznotāji, kas nāca aiz viņa. Džoto jau bija renesanses laikmetam tipisks mākslinieks, jo reizē pievērsās arhitektūrai, tēlniecībai un dzejai, tomēr vislielāko ieguldījumu atstāja glezniecībā.
Visslavenākie Džoto darbi ir sienas gleznojumi - freskas (1302-1305) Padujas Arēnas kapelā (Capella del Arena), kas saglabājušās līdz pat mūsdienām. Nelielajā Arēnas kapelā tika radīts trīsdesmit astoņu fresku cikls, kurā atainoti notikumi no Sv. Marijas un Kristus dzīves. Pie ieejas vienu sienu klāj "Pastarās tiesas aina", tai iepretim izvietots "Pasludināšanas" skats, bet pārējie notikumi atainoti freskās, kas trijās joslās klāj kapelas sānsienas. Atšķirībā no iepriekšējā laika līdzīgu sižetu mākslas darbiem, Džoto gleznojumos nav izsmalcinātu detaļu, zīmējums ir skaidrs un precīzs, žesti izteiksmīgi un to visu vēl papildina plastisks formas modelējums, ko mākslinieks novatoriski panācis, iezīmējot personāžu apģērbu krokas ar attiecīgā krāsu laukuma vistumšāko toni un pretstatot tam visgaišākos laukumus. Džoto pilnīgi atmetis Bizantijas mākslai tipisko stilizāciju, gotikai raksturīgo figūru stāju uz pirkstgaliem un pievērsās stabilitātes un materialitātes principu apguvei. Cilvēki Džoto mākslā ir drukni, stāv taisni un stingri uz zemes. Kompozīcijās tiek ienesti arī ainavas motīvi, kas iezīmē reālo vidi un palīdz radīt dabiskuma izjūtu.
Džoto māksla ir novatoriska arī no tehnikas un krāsu sastāva izvēles viedokļa. Senās sienu glezniecības tehnikas (al secco) vietā viņš sāka lietot jaunu tehniku (al fresco), kad gleznojums tiek veidots uz svaiga apmetuma, krāsai bez līmes piedevas iesūcoties vēl mitrajā kaļķu masā. Džoto jaunievedums ir arī gaišās, dzidrās krāsas. Džoto ir mēģinājis ieviest arī pareizu perspektīvisku attēlojumu, tomēr tas vēl ir tikai pirmais solis šajā virzienā.…
