Renesanses mūzika

Renesanse ir laikmets, kad strauji attīstās kultūra Rietumeiropā, laika biedri raksturo kā antīkās kultūras atdzimšanu pēc ilgstoša kultūras pagrimuma.
Mūzikā priekšgalā izvirzījās individuālie faktori – komponista mākslinieciska personība, jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamu komponistu daiļradē izveidojās bagāta mūzikas valoda radīja priekšnoteikumus pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai. Vokālajai daudzbalsībai bija galvenā nozīme visā renesanses mūzikā.
14. gadsimtā mākslinieks un mūziķis Gijoms Mašo rakstīja: Visur, kur ir mūzika, tur prieks un jautrība valda: pietiek to izdzirdēt, lai gars justos labi, šis viņa lozungs pauž “ars nova” principus (jaunā māksla – progresīvs agrīnās renesanses virziens)
14. gs., agrīnās renesanses laikmetā, spilgti sevi pieteica Itālijas un Francijas jaunā māksla. Nākamie divi gadsimti izvirzīja vairākas jaunas polifoiķu skolas. Viss, ievērojamākā bija Nīderlandes skola, kas nozīmīgi ietekmēja Eiropas mūzikas dzīvi. Šās skolas izcilākie komponisti ir G. Difē, J. Okehams, J. Obrehts, Žoskēns Deprē, O. di Laso.
15. gs. izveidojās angļu polifonistu skola ar Dž. Dansteiblu priekšgalā, bet 16. gs. iezīmējās ar radošu meklējumu pārsteidzošu daudzpusību un daudzām spilgtām radošām personībām. Itālijā izvirzījās divas skolas: Romas un Venēcijas skola. Izcili meistari darbojās Francijā (K. Žankēns), Vācijā ( H. Izāks, H. L. Haslers, L. Zelfls), Spānijā, Anglijā, Polijā. No baznīcas mūzikas žanriem īpaši uzplauka polifoniskā mesa un motete. Patstāvīgi tīstījās arī laicīgie žanri, to vidū villanella un frotola Itālijā, viljansiko Spānijā, dziesma Vācijā, šansons Francijā, balāde Anglijā.…