4. Mūsdienu māksla, manuprāt , ar savu tehnisko reproducējamību cenšas pietuvoties tai rezonansei ko spēj izrasīt jau iepriekš minētais kino. Attīstas dažādi mākslas veidi, kas ir tieši saistīti ar reproducēšanu un iespēju tos ražot pēc iespējas efektīvāk, kā piemēram dažāda veida un nozaru dizains. Internets kalpo kā masu uzrunāšanas rīks, ar tā palīdzību mākslas priekšmets iegūst vai zaudē popularitāti. Virtuālā vide ir kā viens no mākslas darba virzītāj spēkiem, jo ir viss vienkāršākais instruments kā iegūt popularitāti (autora vai mākslas/dizaina preces) un parādīt savu veikumu pasaulei. Dažādas mākslas platformas ir kā īpatnēji „muzeji” virtuālajā vidē. Autoram – māksliniekam ir vitāli svarīgi iesaistīties šajā procesā, jo savādāk viņš var netikt pamanīts. Manuprāt, mūsdienās internets ir līdzīgi kā 18.gs mākslas saloni, bet ar nožēlu jāsecina brīvi pieejams visiem, mazinot kvalitāti. Par mākslas darba auru kalpo tā koncepts un ideja, mākslas darba saturs, attiecīgi ja tas uzrunā vērotāju, iedarbojas uz to varētu secināt, ka darbam piemīt augstāka kvalitāte, ko var dēvēt par auru, tomēr par auru kādu apraksta V.Benjamins īsti to saukt nevarētu, jo „šeit un tagad” konteksts mākslas darbam nav pats būtiskākais un nemazina tā oriģinalitāti. Pieļauju, ka ir atsevišķi gadījumi, piemēram athitektūrā, kas pēc Benjamina domām ir vispatstāvīgākais mākslas veids, aura vēl varētu būt saglabājusies tās vistīrākajā izpausmē (V.Benjamina aprakstītajā).
Mūzikas attīstībai tehniskā reproducējamība ir gan devusi pozitīvus aspektus, gan arī negatīvus. Kā pozitīvu aspektu varētu minēt ierakstu funkciju, mūziku ir iespējams uzglabāt, ja tai būtu bijusi šāda iespēja 18.gs, tad varbūt mums būtu vairāk Baha skaņdarbu un klausītājs varētu tos baudīt autora izpildījumā.
…
