Latvijas Republikas galvaspilsēta, astoņsimtgadīgā Rīga jau kopš senseniem laikiem ieņem galveno vietu Baltijas telpā. Rīga ir visa reģiona ģeopolitiskais, saimnieciskais un garīgais centrs, turklāt, atrazdamās pie lielās Daugavas ūdenskrātuves, pusceļā starp "vikingiem un grieķiem", - arī savdabīgs tilts, kas vieno Austrumus un Rietumus. Izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Rīga izsenis bijusi lielāko un militāri spēcīgāko kaimiņzemju tīkojumu objekts, tāpēc garajā mūžā tai nācies piedzīvot neskaitāmus karus, iebrukumus un aplenkumus. Tomēr daudzajām rīdzinieku paaudzēm gadsimtu gaitā izdevies ne tikai saglabāt, bet arī pavairot savas pilsētas bagāto kultūras mantojumu, gan tās neatkārtojamo, šarmanto skaistumu, kura dēļ Rīgu mēdz dēvēt par rotu uz Daugavas krūtīm. Tāpat kā pagātnē, arī šodien Latvijas galvaspilsēta pievelk tūristus no zemeslodes malu malām.
Rīga atrodas pie Baltijas jūras, Rīgas līča dienvidu krastā, kur jūras ūdensceļš, vistālāk ievirzījies kontinentā, savienojas ar apm. 1000 km garo Daugavas gultni. Pilsēta izvietojusies Rīgas smiltāja līdzenuma (1 - 11 m vjl.) vidusdaļā, un tikai atsevišķi kāpu masīvi tās apkārtnē paceļas 10 - 28 m vjl.
Galvenie vēsturiskie un pilsētbūvnieciskie dati. Rīgas pirmsākumi meklējami nelielā, vēlāk izzudušā pussalā, kuru no trim pusēm apņēmuši Daugavas un Rīgas (Rīdziņas) upju ūdeņi. Spriežot pēc arheologu atrastajām senlietām, pussala bijusi apdzīvota jau 10. - 11. gs.
12. gs. apmetnes parādījušās apm. starp tagadējām Mārstaļu un Grēcinieku ielām, un pie senās ostas - tā saucamā Rīgas ezera krastos (tagadējā Alberta laukuma rajonā). Apmetņu iedzīvotāju etniskais sastāvs bijis jaukts: līdzās lībiešiem nelielā skaitā tur mitinājušies arī zemgaļi, latgaļi un sēļi. Senie rīdzinieki nodarbojušies ar zvejniecību, lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību.
Jau 12. gs. otrajā pusē Rīga bijusi iecienīta tirgus vieta, kur ar precēm apmainījušies ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī tirgotāji no Gotlandes, Krievzemes un citām zemēm.
12. gs. 70. gados aizsākušies arī vācu tirgotāju braucieni uz Rīgu. Ap 1184. gadu Daugavas grīvā ieradās mūks Meinhards, bet 1198. gadā krusta gājienu pret lībiešiem sakšu karaspēka priekšgalā uzsāka bīskaps Bertolds. Kaujā pie Rīgas viņš krita no lībieša Imauta rokas.
1198. gadā Rīgas, resp., Rīgas ciema ("locus Riga") vārds pirmoreiz minēts rakstos - Latviešu Indriķa hronikā.
Par Rīgas pilsētas dibināšanas laiku tiek uzskatīts 1201. gads, kad bīskaps Alberts vietējo iedzīvotāju ierādītā vietā pie Rīgas upes sāka celt apmetni vācu ieceļotājiem.
Svarīgākie pieturas punkti Rīgas turpmākajā vēsturiskajā un pilsētbūvnieciskajā biogrāfijā ir šādi:
1210. gada 12. un 13. jūlijs. Rīgai uzbrūk kurši, bet jaunuzcelto pilsētu tomēr neieņem.
1211. gada 25. jūlijs. Tiek ielikts pamatakmens tagadējam Rīgas Domam, t.i., sākas priekšpilsētas (suburbium) jeb jaunās pilsētas daļas (in nova civitate) apbūve.
1215. gada februāris - marts. Rīgas pilsētu noposta ugunsgrēks; nodeg pirmā Doma baznīca un tai piegulošās ēkas.
1221. - 1226. gads. Rīgas namnieki izcīna tiesības piedalīties pilsētas pārvaldē. Sāk darboties pilsētas padome jeb rāte un tiek atzīta pilsētas, bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa līdztiesība. Rīgai tiek piešķirtas Gotlandes (Visbijas) tiesības.
1237. gads. Zobenbrāļu ordeni inkorporē Vācu (Teitoņu) ordenī.
…
