Rīgas tirdzniecība „Zviedru laikos”(1621. – 1710.g)
Ilgstošais pagrimums Rīgas tirdzniecībā, kas iestājās poļu un zviedru kara laikā, turpinājās arī pēc tam, kad zviedri 1621.g.ieņēma Rīgu. It īpaši zema bija ārējās tirdzniecības aktivitāte 20.g.vidū, kad latviešu un igauņu zemes bija kļuvušas par kaujas lauku. Tā, 1626.g.Rīgas ostā iebrauca tikai 15.tirdzniecības kuģu. Tikko izbeidzās karadarbība, 17.gs.30.g. sākumā Rīgā atkal ieradās ap 300 svešzemju kuģu gadā, - kaut arī mazāk nekā labākajos gados 16.gs.beigās.
Rīgas jūras tirdzniecībai t.s. zviedru laikos bija divas stabilas kāpuma fāzes. Viena no tām bija laikā no 1636. līdz 1654.g., kad visaugstāko līmeni Rīgas 17.gs. eksportā sasniedza lini pelni un dažādi meža materiāli, arī ādas un tauki Šim kāpumam sekoja spējš kritums, kam par cēloni bija aktīvā karadarbība Rīgas preču piegādes rajonos (no 1654. Līdz 1667.g). Pēc tam 70.gados Rīgas tirdzniecībā iestājās ilgstoša depresija. Otra kāpuma fāze iestājās laikā no 1681.līdz 1699.g., kad Rīgas izvedumos augstāko līmeni sasniedza kaņepāji, linsēklas un kaņepes, arī labība un vasks.
Rīgas eksporta kopējais apjoms 17.gs. neapšaubāmi pieauga: 16.gs. beigās Rīgu apmeklēja 386, bet 17.gs.vidū – ap 500 kuģu gadā. 17.gs. samazinājās pelnu un darvas, vaska un tauku un, iespējams, ari labības izvedumi caur Rīgu. Salīdzinot ar 16.gs., linu un kaņepāju izvedums pieauga 1 ½ - 2 reizes, bet it sevišķi (desmit reizes) pastiprinājās kaņepju un linsēklu eksports.
Rīgas eksporta struktūra 17.gs. visumā nemainījās – vienīgi krasāku pārsvaru ieguva lini un kaņepāji, kā arī šo kultūru sēklas. Lini un kaņepāji sastādīja 61, 5%, kaņepes un linsēklas – 14, 2%, meža preces – 6,8%, labība – 11,6% no visas eksporta masas vērtības.
Minētās preces pieveda Rīgā gan pa Daugavu, gan arī pa sauszemes ceļiem. No tuvākajām piegādes vietām (Vidzemes, Kurzemes un daļēji no Latgales) pievestie kaņepāji sastādīja 25%, lini – 38%, kaņepes – 26%, linsēklas – 64%, labība – 67% no visa šo preču pieveduma Rīgai.
Baltkrievija un Lietuva, kas ietilpa Rečas Pospoļitas sastāvā, nodrošināja Rīgai apmēram 2/3 no tās eksporta. No Zviedrijas pakļautām latviešu zemēm nāca tikai 1/3 no Rīgas eksporta. Rīgas atkarība no baltkrievu un lietuviešu zemju preču piegādes ar laiku vēl pieauga, jo eksporta sastāvā palielinājās kaņepāju un kaņepju nozīme, kuras audzēja aiz Latvijas robežām.
Austrumu virzienā rīdzinieki tirgojās pirmajām kārtām ar feodāļiem – lielajiem zemju valdītājiem, kuri piegādāja produkciju no savām muižām.
…
