Viss aizsākās ar to, ka 1920. gadā padomju inženieris Leonīds Tremens izgudroja jaunu mūzikas instrumentu –termovoksu. Tā toņa augstums mainījās no izpildītāja rokas attālināšanās vai tuvināšanās antenai. Vēlme izmantot elektrību mūzikā mudināja izgudrotājus izdomāt instrumentus ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, emirtons, trautoniums, violēns. Trīsdesmitajos gados parādījās pirmās elektriskās ģitāras, un vienīgā kopīgā iezīme ar mūsdienu elektrisko ģitāru bija tāda, ka arī tās tika pakārtas tādās siksnās kā tagad. Un arī par elektrisko ģitāru tās nosaukt ir samērā pagrūti. Vienkārši, lai ģitāras skaņu iezīmētu orķestrī, tika padarīta tās skaņa skaļāka, pievienojot pie akustiskās ģitāras skaņas nesēju. Bet arī tas nespēja darīt ģitāru par orķestra līderi. Skaņa kļuva skaļāka, bet ģitāras būtība palika tā pati. Vēlāk tika atklāts, ka apstrādājot skaņu līdz pastiprinātājam, var panākt neticamus rezultātus. Un tikai tad tika radīta elektriskā ģitāra, kas ar laiku ieguva veselu korpusu un elektriskās ierīces komplektā. Rezultātā tieši ģitāra kļuva par rokansambļa “pirmo vijoli”, tiesa gan, arī basģitāra, kas agrāk pildīja tikai pavadījuma funkciju, laikam ritot, ieguva tādas solopartijas, ka to mūsdienās arī var pieskaitīt pie grupas līderiem.
Rokmūzikas žanru ir tik daudz, ka ir grūti tos visus pieminēt un aprakstīt, bez tam, tie savā starpā bieži vien mijiedarbojas viens ar otru, ka šķiet – nav nekādu atšķirību. Tomēr atšķirības ir, un katrs no rokmūzikas žanriem ir unikāls ar to, ka pievelk klausītājus ar savām īpatnībām.
Tomēr, lai visi šie žanri (jeb virzieni) nepaliktu nemanīti un taptu neaizmirsti, tos visus pieminēšu, gūstot nelielu priekšstatu par to, cik daudz to kopumā ir. …
