Rokoko - mākslas stils

Rokoko vēsturiskie pirmsākumi meklējami 18. gadsimta 2. gadu desmita – 60. gadu Francijā. Rokoko pazīstams arī citur Eiropā un Amerikas valstīs, tomēr šeit tas attīstījās vispilnīgāk un vistīrākajā veidā.1 Rokoko mākslas stils radās kā reakcija uz baroka pārlieko formālismu un smagnējību. Tas tiek uzskatīts gan par vēlīnā baroka noslēguma posmu, gan par patstāvīgu virzienu. „Vairums mākslas vēsturnieku šo virzienu uzskata par ārēji visdekoratīvāko un "vieglāko" Eiropas mākslas vēsturē.” 2 Dažādās mākslas izpausmēs – arhitektūrā, glezniecībā, tēlniecībā, kā arī modē uc. parādījās daudz vieglākas, smalkākas formas un gaišāki krāsu toņi. Rokoko iezīmes saskatāmas arī kultūras un sadzīves jomās, interjera, mēbeļu un visdažādāko ikdienas priekšmetu dizainā.3 Vārds „rokoko” radies no franču valodas vārda „rocaille”, kas nozīmē gliemežnīca, gliemežvāku ornaments, tādejādi kļūstot par rokoko mākslas stila simbolu.4
„Visagrākās rokoko formas parādījās ap 1700. gadu Versaļā un apkārtējās pilīs kā reakcija uz franču klasiskā baroka nomācošo formalitāti šajās ēkās. 1701. gadā Pjēra Lepotra(1648-1716) vadībā liela daļa Versaļas pils istabu, ieskaitot karaļa guļamistabu, tika pārveidotas jaunā, gaišākā, graciozā stilā.”5
Rokoko izplatījās arī citās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā, kur šis mākslas stils piedzīvoja nedaudz atšķirīgāku interpretāciju – lielāks uzsvars tika likts uz dabas elementiem. „Lielisks vācu rokoko piemērs ir spoguļu zāle Amalienburgas Paviljonā(1734-1740), medību loža Nimfenburgas pilī, netālu no Minhenes. …